Nezinu kā tikt galā ar vienu savu rakstura īpašību, kura mani tracina ārā. Lieta tāda, ka brīžos kad sastrīdos ar draugu uzreiz sāku kravāt mantas, likt visu pa somām. Reizēm strīdi nemaz nav tik nopietni, lai to darītu. Dažas dienas atpakaļ, kaut arī esmu 8tajā mēnesi, saliku savu lielo čemodānu un taisījos braukt pie vecākiem(pagaidām dzīvoju pie drauga vecākiem). Kad tā lielā dusma pāriet, pati saprotu, cik tas viss ir bērnišķīgi no manas puses + vēl tās briesmu lietas, ko sarunāju savam mīļumam. Baidos no tā, ka var pienākt diena, kad draugam tas vnk apniks, un viņš man ļaus aiziet. Līdz šim nekad nav ļāvis, slēpis manu maku un pasi, burtiski izbārstījis manas mantas pa visu dzīvokli. Es tiešām mīlu savu draugu un nevēlos vairs viņam darīt tā pāri. Ko darīt? Varbūt kādai ir bijis līdzīgi? :-D