Sii teema nebuus ar jautaajumiem, jo atbildes es jau zinu.
Vienkaarsi gribu pastaastiit, cik loti iztuksota es juutos savaas attieciibaas, ja taas veel taa var nosaukt. Kopaa esam gadu. Saakumaa viss bija pasakaini - abi sapnjojaam rozainus sapnjus par naakotni, preciibam, kopiigu mitekli, auto..
To iemeslu deelj arii atbraucaam uz UK, un tad viss sagaaja pilniigi skeersaam...
Ar vien biezhaak tika izteiktas dzeeliigas pieziimes, saaku jau pierast pie vaarda muljke, dzersanas liidz bezfilmai un nereekinaasanaas ar mani..
Latvijaa man patika sportot, dziivot, priecaaties, lasiit, pilnveidoties, bet te man pilniigi neko negribas.
Mans puisis uzskata, ka maaciities ir galiigi stulbi, jo reiz izteicos, ka atgriezoties, gribeetu atsaakt maaciibas augstskolaa, vinjsh neatbalsta nevienu manu veelmi, jo vinjam eksistee tikai draugi un alus. Tas arii viss. Lieki jau buutu piebilst, ka kaadu siiku niecinju, pukjiiti, vai kaut vienu uzmaniibas apliecinaajumu neesmu sanjeemusi jau vairaak kaa pus gadu, kaut gan nedeelju atpakalj muusu attieciibaam apriteejis jau gads.
Katru reizi es sev apsolos, ka tas ir viss. Tachu vinjs izluudzaas piedosanu, par saviem vaardiem, riiciibu un uzvediibu. Man vienkaarsi vairs nav speeka, taapeec es to vairs necietiishu. Soreiz patiesam viss ir cauri. Es apsolos visu prieksa, tad man sevi buus stingraak jaapiespiez, lai to patieshaam izdariitu. :-/