Tu mēģinātu?

Nē, nav vērts, tikai sāpināsi viņu un arī sevi un pie tam zaudēsi laiku, ko iespējams, būtu jau pavadījusi ar cilvēku, kuru mīlētu. Man tā bija veselus 3 gadus - puisis mani ļoti mīlēja, bet es sevi šaustīju, kāpēc nespēju mīlēt cilvēku, kurš ir tik ideāls, mani lutināja, viss bija pasakaini, tikai man nebija pret viņu jūtu. Protams, izšķīrāmies un viņš man pelnīti pārmeta, kāpēc tad esmu vazājusi viņu aiz deguna, ja jau nemīlēju.

Nē.Ja man nav jūtu pret cilvēku,tad nedomāju,ka vienā dienā no zila gaisa tās pēkšņi parādītos.
Nemēģinātu,jo ne viņš būtu laimīgs,ne es pati.

taa man gadijaas ar savu tagadeejo draugu. no saakuma man vinjsh bija kaa ''plaaksteris'' , tagad, man vinju vairaak vajag kaa vinjam mani. un to patieso iemiileshanas sajuutu sajutu tikai peec atkal kopaa saieshanas!! varbuut ir veerts - ja nu vienigi pret to cilveeku nav riebuma!

Ar iepriekšējo bija tā, ka sākumā man viņš galīgi nepatika, bet tomēr izlēmu kko veidot, un beigās jau biju iemīlējusies līdz ausīm...

Šobrīd arī ir viens puisis, tiešām pieklājīgs, pēc kopīgo draugu teiktā, noliks visu pie kājām, kurš cenšas man iepatikties. Bet nav atkal tā sajūta. Bet, ja jau iepriekš tā bijis, tad jau varbūt arī šis iepatiksies vēlāk. Un, ņemot vērā to, ka neilgi pēc mūsu iepazīšanos pateicu, ka esmu stāvoklī no bijušā, viņš vēl nav aizmucis, kā to vairums puišu izdarītu, varbūt man to vajadzētu novērtēt, un vismaz pamēģināt. Bet es nezinu, ko lai dara... :-/ Negribētos jau arī tā, ka beigās tomēr nerodas man jūtas pret viņu, un sanāktu tikai viņa čakarēšana... :-|

tā notiek ļoti reti, ka viens otram patīk.

mikstais, tur nu tu smagi kļūdies!

nekļūdos, man nekad tā dzīvē nav bijis un arī nevienam ko pazīstu

Tā kā es neticu mīlestībai no pirmā acu skatiena un neuzskatu, ka obligāti jābūt klikšķim 1.randiņā, tad mēģinātu.

Ja ar šo cilvēku jau mēnesi vai divus būtu gājusi uz randiņiem un nekā nebūtu, tad gan nemēģinātu.

ar iepriekšējo puisi tieši tā arī bija. un es viņu iemīlēju laika gaitā. kopā bijām 5 gadus :-)

mikstais, tādā gadījumā, man tevis ir ļoti žēl.
Reizēm simpātijas vienam pret otru rodas aptuveni reizē. Iemīlēšanās un mīlestība jau ir kkas cits. Tas ir jau katram individuāli.

man bija tieshi taapat kaa Nikolette. Arii ar praatu izdomaaju, ka buutu forshi meeginaat izveidot attieciibas ar cilveeku, kuram tu patiic un kursh ir tevii iemiileejies, domaadama, ka arii es ar laiku vinjaa saskatiishu savu likteniigo, bet figu...kaa jau te mineeja, saaka vnk fiziski riebties, kaa rezultaataa man naacaas vinjam pateikt, ka neko neveelos...gruuti bija noskatiities kaa viirietis raud!

Kolēģei nu pat bija tā, ka kādu laiciņu satikās ar vienu vīrieti, bet viņa viņu tā arī neiemīlēja un beigās pameta. Pēc tam šis bija dusmīgs, ka vazāts aiz deguna, arī raudāja, bija baigi sacerējies un viņš pat zvanījās uz darba centrālo telefonu, jo vairāk viņa uz savu mobilo neatbildēja. Viņš viņu vispār nelika mierā. Šausmas. :-D Diez kas nav. :-/ Pēc šī stāsta arī iedomājos par to, vai tā var būt, ka iespējams iemīlēt arī vēlāk, kad jau esat attiecībās. :-) Kaut gan beigās te jau bija sava veida apsēstība.

Ja nav klikšķa, tad nekāda turpinājuma nemaz nebūs.

Hm. Manas attiecības laikam sākās apmēram tā. Kad sākām satikties un gandrīz gadu pēc tam man nebija nekādu jūtu. Jo diemžēl draugs manā dzīvē ienāca brīdī, kad man bija izbeigušās sāpīgas iepriekšējās attiecības, tāpēc neko nopietnu nemaz negribēju.
Mēs abi zinājām un jutām, ka viņa nolūki pret mani ir krietni nopietnāki, bet es melotu, ja teiktu, ka man nepatika būt ar viņu. Es jutos ļoti labi, mierīgi, droši. Mums bija interesanti, un tas pirmais kopīgi pavadītais laiks manā atmiņā noteikti saistās tikai ar pozitīvām emocijām.
Es pat esmu domājusi par to, vai toreiz nemāniju pati sevi un nepārliecināju sevi par "jūtām, kuru nav". Taču šķiet, ka nē. Man bija vajadzīgs laiks, lai izsāpētu visu iepriekšējo un pieņemtu jauno, un tas noteikti nebija ātri.
Un, jāsaka, tikai viņa pacietības, apņēmības dēļ mēs esam tur, kur esam :-) un paldies viņam par to!

Man bija situācija, kad ar puisi-> vienkārši sarakstījāmies, ikdienā laiku pavadījām kopā, es viņam patiku, bet man viņš nē, tad pēc vairākiem mēnešiem viņš vnk pārstāja man rakstīt un tikai tad es sapratu, cik daudz man viņš nozīmē un cik ļoti man tā visa pietrūkst. Pagājis jau gads, bet jūtas vēl tās pašas, ja ne pat stiprākas, bet vilciens aizbraucis. Mēģinu ar citiem, bet nu, vienkārši nav tas, ja ir gadījuma sakars, tad bez emocijām.

Bet to tak var just, nav jau saakumaa jaabuut nekaadai lielai miilai, bet var saprast vai laika gaitaa buutu speejiiga pret sho cilveeku savas juutas attiistiit! Atbildi sev, vai vinjhs Tev ir fiziski patiikams, vai vari iedomaaties ko tuvaaku ar vinju ,lai arii nekaadu iipasho emociju nav! Jo emocijas (stipras emocijas) jau rodas tikai laika gaitaa un smaga darba rezultaataa! Ja ir lust, tad var naak arii love (l)

Man loti patik si diskusija ,jo atceros savu sakumu-bijam tadi labi draugi,ar tadu iemilesanos nebija ne runas,nospriedam ,ka vajadzetu mums dzivot kopa ,jo kaut ka saderam...ta mila naca tiesam velak,kad gajam pari grutiem briziem-gaidiju mazo ,bija sarezgijumi...tad sapratu milu so cilveku-milu vel sodien :-) !Izklausas divaini,bet tiesam sis cilveks nekad nepazudis no manas atminas...Ta kadreiz ari ir...! :-)
Manu otro viru esmu ar vinu ari iepazistinajusi!Abi nosprieda ,ka esmu forsa sieviete! (l)

Vienreiz es uzsāku attiecības nebūdama pārliecināta. Drīzāk, nevis tā, ka uzsāku, bet vienkārši viņas uzsākās. pēc mēneša es tās pārtraucu, jo man bija slikti no viņa. negribēju viņu satikt, just pieskārienus. Patika viņš kā cilvēks un tas arī viss.. toreiz biju vēl salīdzinoši jauna un duma :D

Pēc tā es nolēmu, ka nekad vairs nepieļaušu tādu kļūdu, lai netiktu sāpināts otrs cilvēks.

Savukārt, šovasar iepazinos ar tiešām jauku puisi, sarakstījāmies, tikāmies, biju ieinteresēta. Bet tad man parādījās lielas šaubas. Es vairs nezināju, ko es gribu. Varbūt tas tādēļ, ka viņš pārāk vilcinājās. Jūtot to, ka viņš man jau ir diezgan pieķēries, es viņam pateicu, kā ir, ka nezinu vai man ir kādas jūtas, kā arī pateicu jau vienreiz gūto rūgto pieredzi un to, ka negribu viņu sāpināt. Viņš kā cilvēks tiešām jauks, jauki pret mani izturējās. Tagad jau pagājis kāds laiciņš.. ik pa laikam mēdzam sakontaktēties, parunāties. Bet es sevi pieķeru bieži par viņu domājam. Ko nu? Protams, līdz galam jau tikai es pati zināšu, bet vai, meitenes, jums ir kādi viedokļi? Vai šis variants varētu būt tāds, ka tam ir nākotne? Negribas jau atkal sāpināt to otru. Brīžiem domāju, ka varbūt man tās domas un vēlme parunāties un vēlme pēc viņa klatbūtnes rodas tikai tāpēc, ka vēlos viņu kā vienkārši draugu. Es nezinu...
it kā jau vajadzētu paļauties - ja ir tad ir, ja nav tad nav. bet es nezinu.. ja nu šoreiz ir savādāk? jo tādas jūtas, kādas man ir bijušas pret citiem, pret viņu vienkārši nav.

sākotnēji nesaskatīju savā draugā neko tādu, kas man parasti pievelk, bet ar laiku mans viedoklis par viņa vērtīgumu ir absolūti mainījies. šobrīd nespēju iedomāties, ka varēju būt tik stulba un domāt, ka viņš taču nemaz nav tik foršs. :-D