Sveikas :-) Esmu viena no meitenēm,kura pirms pāris dienām izšķīrās :-( sāpīgi..
Dzīvojām 2gadus,bet tad viss sāka jukt un brukt,neuzticība man viņā parādījās. Viņš ir viens no tiem,kas savām meitenēm neatļauj gandrīz neko,bet pats visu var. Kāmēr viņš klubā-sēžu mājās pārdzīvoju,ka tik neko neizdara. Pati mājās-ēst taisu,drēbes mazgāju,māju kārtoju-nu visu,visu. Uzticīga viņam.
Nu tad tgd savācu mantiņas un aizgāju no viņa. Pirmās 2dienas aizgāja mantu kraušanā,kārtošanā. Bet tgd kad viss ir nomierinājies,sāku domāt vai rīkojos pareizi,pietrūkst viņa,bet gribu arī sevi cienīt. Tgd pēc 3dienām viņš sāk raxtīt,ka saprot cik daudz esmu darījusi viņa labā,ka mainīsies. Bet zinu,ka nemainīsies. Bet dziļi sirdi: bet,ja mainās.. Nu bāc-vai pareizi izdarīju. :-( Vai tomēr būt stiprai un cerēt uz ko labāku nākotnē.
Es vnk izkratīju savu sakāmo..