Saputrojos

cilvēka īstā daba parādas kopīgos ceļojumus vai tad kad ir prom no tājām nepazīstamā vidē...

pati par to esmu pārliecinājusies... ;-)

Mazliet atgādina manu situāciju 'agrajā jaunībā' jebšu pirmo draugu. Tā kā tās bija pirmās att., tad īsti nezinu, kā un kas, kā normāli justies bla bla. Man viņš bieži vnk besīja ārā un kad bija pie mnais, tad nevarēju sagaidīt, kad tīsies prom un tad pilnīgi jutos atvieglota, kad aizgāja. :-D No savas pieredzes varu teikt, ja tev cilvēks mīļš un svarīgs, tad tā justies NAV normāli. Protams, uznāk visiem besis un var uzkrist uz nerva, bet tas ir slikts garastāvoklis un ātri pārejoši. Bet konstanti tā justies un tā, ka pilnīgi jābēg - nu nekas labs man liekas jums tur nesanāks... Nav ko mocīt sevi un otru, un arī dot otram veltas cerības vai pieradināt pie sevis, tad būs pavisam grūti un sāpīgi (viņam).
Lēmums jau jāpieņem tev pašai, kā jūties un ko domā, jo tas bija tikai mans skatījums un interpretācija uz tavu problēmu. :-)

Paldies par domām :) Kaut gan pašlaik mani besī ārā visa valsts kopumā - cilvēki, ēdiens, daba...Viss kaitina...