čau!
Jau ļoti ilgi galvā risinot savas attiecības ar tēvu un tā peripetijas, galvā tinu dažādus citu sieviešu stāstus par attiecībām ar saviem tēviem (kurus parasti klausījos, kad mani mierināja, ka neesmu vienīgā, kurai ar savu īsti neštimmē)
Gribēju zināt jūsu pieredzi jūsu attiecībās ar saviem tēviem.
Mana mamma saka, ka mēs ar tēvu esot kā 2 ūdens lāses, raksturs mums esot ļoti līdzīgs - ātri aizsvilstamies, ātri un daudz dusmojamies, esam dikti mērķtiecīgi utt. utt. No malas man ar liekas, ka tā varētu būt. Bet kā tad tas nākas, ka man nekad mūžā nav bijis ar viņu tāds normāls vai draudzīgs kontakts? Mēs dzīvoajm vienā mājā, bet ejam garām viens otram kā divi svešinieki. Pat klusuma brīžos man ir tā neērtā sajūta kā ar svešiniekiem ''Akdievs, ko lai saka, ko lai tagad saka, lai nebūtu klusums, kaut kas jārunā'', bet īsti par ko runāt nav.
Skatos un priecājos, cik viņiem labi ar manu brāli aizgāja draudzība. Nu labi - nosacīti priecājos. Patiesībā dusmojos, vai es kāds citplanētietis, ka ne ar mani parunāt, ne laiku pavadīt kopā var un tā kopš pašas agras bērnības.
Kā tas ir, kad ar savu tēvu var daudz ko pārrunāt, arī privātas lietas? Vai kopā pavadīt laiku? Vai samīļot? Vai griezties, kad skumji? Kā?
33
