Man ir kāda problēma. Es patiešām ļoti mīlu savu vīrieti un pat negribu iedomāties savu dzīvi bez viņa, bet.. jau kādu laiku ir tā, ka man gribas mīlēties, priekšspēles laikā vispār kūstu, bet, kad viss sākas pa īstam, man vienkārši nekā nav, lai ko es domātu, darītu. (Jau kādu laiku nelietoju OK) Es vienkārši ne-sa-pro-tu. Man GRIBAS TO darīt, bet man nekā nav.
Vismaz labi, ka vīrietim ir, jo citādāk vēl par to būtu jājūtas vainīgai.