Pastāsti par savu ceļojumu!

Dzeru savu rīta kafiju neierastā vietā. Ziema man nekad nav īpaši patikusi, bet šis daļējais weekenda atvaļinājums liek domāt savādāk. Stāvu nekurienē, kalnos, kur temperatūra turās pie +5, bet saule tā dedzina seju, kad šķiet tuliņ, tuliņ iegūšu iedegumu. Dzeru savu kafiju, raugos apkārt.. Visur kalni, kalni un saprotu esmu nekurienē… Manas acis sauc atpakaļ pēc pilsētas, bet es netieku prom, iestrēgusi vai pazudusi, bet esmu atbraukusi strādāt. Trīs dienu rītos esmu izdzērusi neskaitāmas kafijas, raugoties uz šiem kalniem, un paslepus, veros pa kreisi, kur vienā no kalnu galotnēm rēgojās sniegs, brrr . Neticami, kad 1.5 stundas braucienā no Atēnām, tur lejā ir +20C grādi.

Aizbraucot uz vietējo tavernu, baudot lieliskos grieķu kulinārijas brīnumus, vēroju cilvēkus. Saprotu, kad lielākā daļa, kas pusdieno šajā tavernā ir vietējie. Vietējie, kas dzīvo kalnu apvidū, kur nekā apkārt neatrodas, vietējie ar lielu tauku kārtiņu, mielojās ar gaļu. Ar gaļas ”jūru” no vistām līdz jēriem. Acis plaši iepletusi raugos viņos, ēdot savu grilēto kazas sieru ar medu, un ar savu lielo nesaprašanu par to gaļas ”jūru” vēljorpojām raugos viņos. Mans darba devējs, apstāsta man visu lietu par lielo gaļas ēšanu. Izrādās, pirms lielā gavēņa, visi kā traki ēd gaļu – ceptu, vārītu, pusjēlu. Šermuļi skrien pār kauliem. Tad beidzot līdz Lieldienām, nepiedzīvošu, šo trako gaļēdāju piedzīvojumu atkal.

Gribas iziet pastaigā, bet ārā tumšs kā ellē, neko nevar redzēt. Un ir auksts, pat nezinu cik grādu ir naktī. Līdz ar to palieku savā kalnu namiņā, pie iekurta kamīna. Veros kamīna uguns liesmās, un domāju par rītdienu. Cik atkal būs jauki atgriezties savās iemīļotajās Atēnās !

Kā pelnrušķīte pasakā!

Šogad savā atvaļinājumā, kas ilga 2 nedēļas es biju velotūrē pa 3 Eiropas valstīm!
Kā tas viss sākās....es parasta sieviete, kas ikdienā strādā lielveikalā un esmu mamma savai nu jau lielajai 19gadīgajai meitai pēkšņi savā dzīvē satiku brīnišķīgu cilvēku, kas man atvēra logu uz citu pasauli! Viņš tad arī man piedāvāja ar riteņiem doties uz Vāciju apceļot Reinas un Mozeles upes ieleju. Tad nu mēs divatā ar neziņu kā nu būs un bruņojušies ar bagāžu apkrautiem velosipēdiem devāmies tur pasakainajā Vācijas virzienā! Par cik esam ventspilvieki, tad ar prāmi no Ventspils devāmies uz Travemundi. No turienes savukārt ar Deutsche Bahn jeb vilcienu uz sākumpunktu Visbādeni. No šejienes ar saviem velosipēdiem tad arī mināmies gar Reinas upi. Šis apgabals ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā! Veloceliņš kas iet gar pašu upes krastu ir bezgala skaists. Gar krastiem abās pusēs stiepjas stāvas klintis, kas noaugušas ar mežiem bet to virsotnēs senas pilis un muižas. Ik pa gabaliņam kas nobraukts atskan mans sauciens :"Vauu cik skaisti!" Uzkāpām arī Lorelei klints augšā, kas atrodas 132m virs Reinas līmeņa un apvīta ar daudzām senām leģendām. No augšas brīnišķīgs skats uz Reinas upi un tās apkārtni. Tālāk braucot klintis jau rotā neskaitāmi vīna dārzi. Man brīžiem likās ka esmu kāda no rakstnieces Rozamundes Pilčeres romantiskā stāsta varonēm!
Vietā kur Reinas upē ietek Mozele mēs ar gaisa trošu vagoniņu pacēlāmies augšup. Te nu pavērās skats uz slaveno vācu stūri jeb Deutsche Ecke, un protams pati Koblenzas pilsēta...grandiozs iespaids! Tālāk jau veloceliņš ved gar Mozeles upi. Arī šeit neskaitāmi vīnogulāju lauki, kuru pakājē mēs baudījām vieglu vācu vīnu! Gan acīm, gan vēderam īsta bauda! Ceļš veda cauri arī vecākajai Vācijas pilsētai Trīrei, kurā apmeklējām no romiešu laikiem saglabājušos amfiteātri! Tāpat arī braucieni no vienas vācu pilsētiņas līdz nākamajai ir kā ceļojums pa pasaku zemi, jo vācu namiņi ir ieturēti seno laiku stilā!
Tālāk jau dodamies Luksemburgas virzienā. Tā ir maza valstiņa kas atrodas kalnainā vietā. Šeit nu ar lielāku slodzi tika darbināti kāju muskuļi, bet kad ieraudzīju pašu Luksemburgu, ticiet, tas bija tā vērts! Ļoti skaista pilsēta ar seniem mūriem un tiltiem, iekopti parki un dārzi un protams arī slavenā Lielhercoga pils! Un tas viss te kalnā te atkal lejā. Mani fascinēja kā pašā pilsētas augšā vecpilsēta pārtop par modernu mūsdienu pilsētu,kur mājo daudzas augstceltnes, modernās mākslas muzejs un arī Eiropas institūciju ēkas!
Tālāk dodoties iebraucām arī Šengenā. Te Latvija noslēdza tā saucamo Šengenas līgumu, kas ļauj mums tā brīvi ceļot pa Eiropas valstīm!Kā jau īsti latvieši paviesojāmies arī Eiropas muzejā, kurā uztaisījām Šengenas pases (muzejā ir tāda iespēja :) ) un arī foto pie Latvijas piemiņas plāksnes! Ar mums ceļoja arī LV karodziņš!
Tālāk jau ceļš Francijas virzienā! Te nu slavenā tour de France zeme! Pa ceļam arī redzam šo slaveno riteņbraucēju virkni! Arī pati ar velo braucu teju jau 15 gadus.
Pilsētiņas kuras šķērsojam mazliet atšķiras ar savu arhitektūru. Namiņos vairāk dominē smilšu krāsa un logu slēģi ir zilā krāsā un ieliņas, kas apvītas ar franču šarmu....un protams īsts franču šampanietis!!!
Par cik laiks spiež griezt stūri atpakaļ, tad Tionvillei un pārējām pilsētinām sūtām franču skūpstu un dodamies Vācijas virzienā, no kurienes ar prāmi tad atpakaļ uz mājām!
Tas viss ir skaistām emocijām bagāts un teju 600 km ar riteni pieveikts ceļš,kā arī pabūts 3 valstīs un protams neizdzēšamas atmiņas dzīves garumā! Jā un arī no vīna dārza noplūktā vīnogu lapiņa būs apliecinājums tam, ka es tur biju!

Frankfurte "Safe and sound" skaņās. (Romantiskas drāmas cienīgs sižets)

Pavasarī visai spontāni izlēmu doties ciemos pie labākā drauga uz Frankfurti. Aprēķināju,ka lidojums sanāk visai izdevīgs, kā arī par dzīvošanu nebūtu jāmaksā necik, daudz nešaubījos un nepilnu 24h laikā lidmašīnas biļetes e-pastā un pēc pāris nedēļām ceļojums klāt. Uz 4 dienām biju sapakojusi tiešām ekstra iztikas/mantu minimumu, lai lieki neapgrūtinātu sevi un būtu gatava izbaudīt īstā pavasara smaržas, kamēr pie mums Latvijā vēl ziemīgs pavasaris. Būtu jau jauki, ja viss notiktu kā plānots un nekas nenoietu greizi, nē, precīzāk pārāk traki. Jau pats sākums bija daudzsološs. Tā kā līdz šim nekur pārāk tālu nebiju ceļojusi, viss, kas bija iepriekš neredzēts jau likās kaut kas 'WOW'. Izdzīvošanas skola sākās brīdī, kad ar lidmašīnu nolaidos ne gluži Frankfurtes lidostā. Precīzāk-neliela lidosta, pat patālu no Frankfurtes ar nosaukumu Hahn. No šīs lidostas man pašas spēkiem bija jānokļūst pilsētā Mainz. Tas jau nekas, ka autobus bija jāgaida nedaudz vairāk kā 2h un sākotnējais apmulsums pat uz brīdi nostopēja visas kaut cik esošās angļu valodas zināšanas. Bet ar problēmām galā tiku viegli, tāpēc jau noskaņojos,ka visas atlikušās dienas būs ļoti skaistas, daudz visu ko redzēšu, izbaudīšu un būšu laimīga. Ar autobusu no lidostas līdz Mainz pilsētai braucu kādu 1.5h, bet neteiktu,ka laiks izmest vējā. Lauksaimniecības skatu mīļotājiem bija ko paskatīties, cik attīstītā līmenī lauksaimniecība ir tur. Nokļūstot Mainz pilsētā nācās vēl pus stundu pagaidīt līdz man pakaļ ierodas mans labākais draugs. Neslēpšu, ka pirmais, ko izdarīju-pie pilsētas Metro stacijas un policijas iecirkņa izpīpēju 2 cigaretes no vietas. Ne tikai dēļ dusmām, bet no apmulsuma arī. Interesanti, ka viņiem tur tādas lietas kā riteņi un motorolleri tiek atstāti nepieslēgti un gandrīz vai samesti kaudzē. Vienā vietā pat izskatījās, ka riteņi nav kustināti kopš rudens-nevienam viņus nevajag. Apkārt kņudoņa un nemitīga kustība.
Sagaidot draugu beidzot ar pēdējiem spēkiem izstaigājām nelielu daļu no Mainz pilsētas centra, iekļaujot baznīcu-ofcourse. Nu ļoti skaista baznīca, tik daudz visādu elementu un visa kā cita,ko apskatīt ar parasta cilvēka acīm. Ātri, ātri apskatījām visu pārējo līdz beidzot devāmies uz mājām, lai nedaudz atpūstos un sagatavotos vakaram, jo bijām sarunājuši iemēģināt Mainz labāko ballīšu vietu-klubiņu, pavisam netālu no Reinas upes.
Un šeit sākas mana ceļojuma kodols un Frankfurtes patiesā iepazīšana...
Klubā, protams, visai veiksmīgi iepazinos ar simpātisku puisi. Un arī ne jau tāpēc, ka vēlējos iepazīties, bet, lai izvairītos no nepatikšanām un nonākšanas policijas iecirknī, nācās pārkāpt pāri sev un sākt dejot ar šo vīrieti. Starp citu- klubos meitenes ir ļoti agresīvas, bet dejošanas līmenī un elastīgumā nestāv pat līdzi latviešu meitenēm.. Pēc pirmās izpīpētās cigaretes piekritu pastaigāties līdz Reinas upei, kur arī labāk varēja kontaktēties un sākt iepazīt viens otru kā personību. 5 minūtes cigaretei izvērtās gandrīz stundu garā pļāpāšanā par mani, manu atrašanos šajā valstī- jāpiezīmē, ka Vācija noteikti ir zeme, kurā dzīvošu pēc pāris gadiem- Atgriežoties pie kluba, sastapu savu pavisam nikno labāko draugu, jo biju pametusi viņu vienu, bet kaut kā, pēc sasodīti smagas pārliecināšanas, pajautāju vai viņš mani palaidīs uz after party kopā ar jauniepazītajiem cilvēkiem, jo viņi tiešām izskatījās pietiekami uzticami un droši. Un kāpēc gan ne- ko man zaudēt, pati jauna, skaista, brīva-kāpēc gan neparakstīties uz avantūru. Diez gan traku avantūru, jo no šīs valsts un pilsētas nezināju pilnīgi neko. Draugs gan pārskaities palaida mani uz pašas atbildību, kaut gan arī viņš tika aicināts līdzi..
Tā nu es viena kopā ar 2 vācu puišiem devos uz kaut kurieni- pēc viņu teiktā uz muižu, pati neticēju ne vārdam-riskēju un baudīju mirkli. Jāpiezīmē, ka neviens no mums nebija dzēris-NECIK. Sanāca samērā ilgs brauciens uz pilsētu X, kuru gan neatklāšu, bet piepilsētā arī iebraucām samērā plašā teritorijā un tur arī pavērās samērā iespaidīgs skats- tik tiešām, muiža, vīnogu dārzi un Reinas upe... Viss jau būtu bijis labi, ja vien es nebūtu vīnu cienītāja. Tiku iepazīstināta ar muižas telpām, tostarp vīna pagrabu, kurš piederēja mana "glābēja" draugam (pati muiža tā pat). Palūdzu sev melnu tēju un jauku sarunu pārklājā sākām testēt visdažādākos vīnus, kuri tik tiešām bija bezgala garšīgi, viens par otru labāks. Saule, protams, jau sāka aust. Mana smagā sirdsapziņa par to,ka esmu pametusi savu draugu vienu, turklāt ko par mani padomās visi pārējie mani nedaudz gremdēja, turklāt apziņa, ka ir jāizguļas jo nu jau topošajā dienā bija plānota ilga ekskursija pa Frankfurti ar labāko draugu, kas loģiski nenotika.
Saullēktu sagaidīju ļoti romantiskā gaisotnē-Reinas upes krastā ar gardu vīnu, segām un jaukām sarunām. Noteikti domas uzreiz vedas pie noteikta fiziska kontakta, bet šie cilvēki, tā pat kā es-baudīja mirkli un nekādas uzmākšanās pazīmes pat netika izrādītas. Viss bija tik, cik vēlējos es. Es vienkārši zināju kam uzticos..
Pēcpusdienā, pamodināta ar tikko taisītu melnu kafiju ātri sataisījos, atvadījos no saviem jaunajiem draugiem, jo zināju,ka tiekamies pēdējo reizi mūžā.. Mans glābējs aizveda mani līdz mājām, kur mani sagaidīja mans draugs. Kaut kā nejauši viņam tomēr izdevās izpiest manu telefona numuru, gadījumā, ja kaut kas ar mani notiek. Un tā arī bija. Pēc neliela strīda un frāzes "Atlikušās dienas vari darīt ko vēlies", sazinājos ar savu jauniepazīto draugu, viņā atbrauca man pakaļ un devāmies atpakaļ uz vietu, kur dzīvojāmies iepriekšējā vakarā.
Muižā mani jau sagaidīja draugu vakara ballītei saaicinātie viesi, kuru kompānijā jutos tik ērti, it kā pazītu jau krietnu laiku. Sazinājāmies angļu valodā- viņi angļu valodu pārvaldīja perfekti. Ļoti jauki pavadījām vakaru. sarunas, sarunas, vīns un viss pārējais, cik vēlējos pati.
Trešais rīts mums bija ekskursijas diena. Ar auto tiku izvizināta pa visām Frankfurtes ieliņām, ekstra kārtā mani bija iespēja apskatīt vienu no vislielākajām bankām pašā iekšpusē, sākot no biroja telpām un beidzot ar reālu darbinieku-darbībā. Cik jokaini, ka visā milzīgajā ēkā vienīgie atradāmies mēs divi un apsardze. Sajūtas-hmm,jocīgas, bet patīkamas. Frankfurte ir ārkārtīgi skaista pilsēta ar ļoti gardu kafejnīcu ēdienkarti un piedāvātajiem kārumiem. Tā viennozīmīgi ir pilsēta, kurā Tu vari justies laimīgs..
Protams, vēlu naktī bija jādodas uz lidostu. Atvadas ilgas un samērā skumjas, visādi solījumi un ļoti daudz laba vēlējuma. Ļoti sirsnīgi un labi cilvēki manā ceļā man gadījās. Pirms trim nedēļām man vajadzēja doties tur atkārtoti, lai turpinātu atpūtu divatā kaut kur Francijā, bet apstājos un atstāju savas lidmašīnas biļetes neizmantotas. Kāpēc neiazbraucu un neizmantoju savu laimi? Noticēju,ka tā ir tepat blakus, bet izrādās velti.. Bet atmiņas ir pārāk skaistas, lai kaut ko nožēlotu.

Manu atmiņu Parīze

Kad ietvju malās stāvošie vīrieši laipni sveicina ar ‘bonjour, mademoiselle’.
Kad, izkāpjot no metro, smaržu receptorus pārsteidz bagātīgais sviesta un maizes aromāts un, spītējot domām par veselīgumu, lūpas pieskaras kraukšķīgajai šokolatīnes garozai un garšas kārpiņas izbauda īstās šokolādes maigumu...
Kad, sēžot Tuileries dārzā un, izstiepjot kājas uz priekšā noliktā krēsla, lasi de Mopasānu un laiku pa laikam pastiepies pēc zemenēm... un laiks rit tieši tā, kā tam ir jārit - izbaudot katru minūti, katru sekundi, katru sekundes simtdaļu un desmitdaļu.. jo visam ir jēga.
Kad, stāvot uz Pont du Alexandre un apbrīnojot krāšņo saules staru spēli ar ūdeni un zeltītajām statujām, nevari izlemt, kuru pilsētas daļu iemūžināt bildē, jo, kur vien negriezies, šķiet, ka esi pasakā... Grand Palais, Champs Elysees, Les Invalides, Konkordijas laukums tālumā un, protams, Eifeļa tornis pretējā pusē...
Kad, ejot pa Rue Cler, gribi visu, visu, viiiiiisu - kamambēru, brie, rokforu, chevre... ar kraukšķīgo bageti un zaļumu sviestu, un perfekti nogatavinātiem ķirštomātiņiem, vai, kad turpat netālu, prestižajā LeNotre gatavo skaistākās un gardākās canape, kuras es jebkad esmu ēdusi (jā, es tagad zinu, kāds būtu ideāls kāzu mielasts).
Kad, esot lielveikala vīnu nodaļā, kārās acis šaudās no viena plaukta uz otru un nespēj izvēlēties, ko šovakar ņemt - Luāras ielejas Sauvignon blanc, pasaulslaveno Vin de Bourgogne, šī gada pavisam svaigo un tik ļoti sulīgi auglīgo Beaujolais vai manu mīlēto Chablis, kuru tur piedāvā vismaz 15 dažādas vīnotavas...
Kad vakarā ej gar Sēnas krastu un, nemanot, ka jau pusnakts, tevi pārsteidz Eifeļa torņa brīnumainā zaigošana un to pavadošās līksmības skaņas, un tu jūties kā mazs bērns, kurš pirmo reizi svin Ziemassvētkus.
Kad, īsi pirms saullēkta, kamēr visa Parīze vēl guļ ciešā miegā, izej ārā no viesnīcas, uzsmaidot aizdomīgi smīnošajam concierge, aizdedzini cigareti un vienkārši baudi... baudi, klīstot pa raksturīgi mazajām ieliņām, basajām kājām lecot pa bruģi... Jūti dzestro gaisu ar katru savu šūniņu un pirmos saules starus pateicīgi noglāstam ķermeni.. Un apzinies... ka mirklis, kurā esi, vienmēr paliks. Atmiņās. Sirdī. Tevī. Uz mūžu...

Esmu bijusi dazadas vietas/valstis, bet ka jau mums latviesiem tas macins nav ipasi smags, tad nu iesaku jebkuram apmeklet zviedriju, tas ir kolosali.
Personigi es devos kopa ar gimeni atpusties, ar tallink prami, 2/3 dienas ilgs celojums, loti leti, 25ls vienam cilv uz vienu galu un atpakal, kabines ir kolosakas, cilveki vienreizeji, emocijas neaprakstamas, skatuves sizeti fantastiski, ediens,suveniri acim baudaami! Lieliski. Konkreti Zviedrija, ir daudz vietu ko apskatit, mes bijam dazados rest,lai izbauditu maltiti tur nav parak dargi, ielas ir skaitas, divstavigo autubusu pilns, liekas,ka esi kada njukorka, bet isteniba tepat netalu no Latvijas! Man patika, dosos veel!:)
biletes pa 25, ir junija julija un augusta sakuma, un pat maija!!!!!!! Nepalaid gara!

Man ļoti patīk ceļot.domāju ka vecumdienas savas uz vienas vietas nepavadīšu,bet tā vietā apceļošu pasauli,baudīšu tād burvību.Jo,mans sapnis ir apceļt pasauli.
bet pati par savu astoņpadsmit gadu garo dzīves gajumu neesu izperusi pat kaju no Latvijas robežas. Ir bijusi daudz piedāvajumu vienmer vēl atceros no pamatskolas laikiem,ka varēja aizbraukt uz vairākām dienām par lētāku naudiņu. Skolas gadi nav tie vieglakie bijusi,itkā vecākiem butu pieticis,bet tad ta bija viņu visa mēneš alga.
tapec nenokāru degunu un nodomāju,ka man vel visa dzive priekšā, un varesu ka gan jau nakotne tik daudz pelnit,lai ari mammai parāditu kādu pasaule malu. Un ari tāpēc ka galu galā,Latvija nav maziņa valstiņa,tajā ir milzum daudz skaistu vietu, kurām laika veltīt arī vajag.
Ļoti spilgti atceros vienu 4.kl ekskursiju , kur ar klasi braucām uz Kolkas ragu. Braucam tur apkatīt muzeju, bet tas bija salidzinajuma ar to vietu pie jūras kur mierigais juras līcis sajaucās kopā ar nemierīgo,vētraino Baltijas jūru. tās sajūtas patiesam neaizmirstamas.
un ari neaizmirstami bija gida vardi vienā no eksursijām pa vecrīgu. Mēs bijām nonākusi līdz Domu laukumam,un stavam uz trotuāra blakus baznīcai. un viņš tāds saka mums visiem lai nolecam nost no trotuāra uz ceļa, un jautā kur mēs tagad atrodamies? mum visiem bija daudz atbilžu variantu,bet neviens nebija pareiz,un tad vins saka ka tagad mes atrodamies nevis Latvijā, bet Zviedrijā. visi bijām ļoti pārsteigti. un viņš piebila, ,tas tāpēc ka bruģis tika ievests Latvijā no Zviedrijas.
Esu biju daudzās Latvijslas vietās,bet līdz Latgalei,zilo ezeru zemi pat nav gadijies aizbraukt.
ceru šovasar kaut kur aizbraukt arpus latvijas,uznemt neaimirstamus foto attēlus ,i jo varbut pec gadiem tā vieta izmainīsies,ja atgriezisos turp un man butu lieliska bilde ar ”tagad un tad. „ varbur cosmo tu,busi mans lielā sapņa sākums.

Sveiki!
Esmu ceļojumu "fane". Daudzas visticamāk rakstīs par saviem burvīgajiem ārvalsru ceļojumiem, kuros redzējušas sniegotas kalnu virsotnes, kristāl dzidrus ūdeņus, eksotiskas būtes un t.t.
Arī man patīk ceļot, esmu bijusi daudzos ceļojumos uz dažādām pasaules valstīm, varbūt mana pieredze šajā jomā nebūs tik liela kā citām, bet tomēr ir ko pastāstīt. Bet laikam atšķiršos tagad ar to, ka stāstīšu par savu ceļojumu, to, protams, nevar gluži saukt par ceļojumu, bet gan par braucienu te pat pa Latviju, uz Liepāju. Mēs visi zinam ka Liepāja ir pisēta kurā piedzims vējš, tas tiešām tā arī ir, meitenes, ja jūs dosieties uz Liepāju, lūdzu, saņemtiet savas garās matu citas zirgastē, jo ticiet man, vējš tur ir pamatīgs un jūsu skaiti ieveidotā frizūra tāda vairs nebūs jau kopš brīža, kad jūsu zoles skars Liepājas asfaltu.
Mans tripiņš uz Liepāju sākās ar labāko vietu ieņemšanu autobusā kopā ar saviem klasesbiedriem un paralēlklasesbiedriem, kurus es pat īsti nezināju, tā ir, ka skola ir tik liela, ka pat ikdienā nesanāk satikt visus ko pazīsti. Autobus ir labākais veids kā tikt līdz Liepājai, ja tev nav sava transporta, jo autobusos vienmēr ir silti un ja uznāk miegs, droši vari pabīdīt sava sēdekļa atzvelkni nedaudz uz atpakaļu. Braucot ar autobusu tu vari aplūkot caurbraucamo pilsētu "sirdi". Tie tik bij skati. Īpašu manu uzmanību pievērsa unikāli Liepājas "vējrati" jeb vēja ģeneratori. Braucot tiem garām mēs tieši diskutējām ar autobusabiedriem, vai tie bojā ainavu? Manuprat, tie nebojā ainavu, bet piedot tai mazliet šarma. Jo ja tie bojā ainavu tad arī lielie, modernizētie 21.gs. debeskrāpji vecpislētu sirdīs ir kā templis, kurš "iederas". Esmu aizpļāpājusies tik tālu, ka laiks rakstīt par galveno. Mūsu mērķis bija apskatīt Liepājas "dārgumus", kuri diemžēl ir palikuši nespodri. Pirmais dārgums ko mēs apmeklējām bija Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca, kura ir tik sena kā pasaule (nedaudz pārspīlēju). Mums bija dota unikāla iespēja uzkāpt baznīcas tornī ar acu skatienu uzmest aci baznīcas zvanam un pa neskaitāmiem pakāpieniem, drebošām kājām uzčāpot līdz pašai pašai augšai un bailīgi vērot burvīgo panarāmskatu. Mūsu skatieniem pavērās gan Vecpilsēta, gan pilsētas modernā daļa, gan osta gan mūsu lepnums-jūra. Tad mēs devāmies uz LiepU, kur mūs iepazīstināja ar šīs skolas piedāvātajām programmām, šī lieta gan man, gan maniem vienaudžiem šobrīd ir ļoti aktuāla. Un tagad sekos visslabākais. Kurš gan labprātīgi vēlētos spet savu kāju cietumā? Mēs! Līdz pat mūsdienām ir saglabājies unikāls vēsturisk pierādījums. Liepājas cietums ir pārveidots par muzeju, ļaujot ikvienam gribētājam aplūkot cietumu no iekšienes, sajust vēso, mitro un nezūdošo vēsmu, kura vēl jo protām ir iesūkusies muzeja sienās. Mēs iejutāmies cietumnieku neapskaužamajā ikdienā kāda tā bija vēl pavisma nesen. Jo cietums tur pastāvēja līdz pa 1990-jiem gadiem. Sperot pirmos soļus tuvāk cietumam, rodas neizsakāmas sajūtas, bailes, žēlums, riebums. Visas sienas ir tumšas, ieejot vienā no karceriem mums pastāsta ka šeit mitinājās par desmitiem civēku. Uz sienām ir redzami cietumnieku gravējumi, pomogi mama, ja nehožu zdjes bitj. Šī ir viena no spokainākajām vietā pasaulē, to teica mūsu gide, kura stāstīja ka šeit pat ir bijuši spoku mednieki no ASV. Un es par to nebrīnos. Jo kad mēs bariņš jauniešu stāvējām un klausījāmies ko mums saka gide, ik pa brīdim dzirdējām dīvainas skaņas un soļus. Šajā dienā mēs ieraudzījām Liepājas gaismu un tumsu. Svešu gaismu baznīcā, zeltīto altāri un ērģeles kā arī melnās sienas ar cietumnieku žēlabām, nespodro gaismu, aukstumu un bailes. No šī brauciena varu secināt to, cik ļoti mums ir paveicies dzīvot tagad, baudīt brīvības saldo garšu. Ikvienam ekstrēmistam iesaku izmantot Liepājas cietuma doto iespēju, pārlaist nakti cietumā. Viņi piedāvā divas programmas saviem nakts viesiem: ekstrēmo un pavisamekstrēmo ar iejušanos lomās.
Ir labi, ka mums ir viss no visa. Gan labais, gan netiklabais. Mēs varam doties tālos ceļojumos, apskatīt plašo pasauli, iepazīt jaunas kultūras. Bet diem žēl mēs aizmirstam par ko kas mums pašiem ir, kādi dārgumi slēpjas te pat blakus. Iesaku sākt apceļot Latviju, jo Latvijā tiešām ir ko redzēt un mūsu dabas skati ir tik pat vērtīgi gan kā Šveices alpi, ASK Niagāras ūdenkskritums, gan kā Indijas okeāns. Nesīsim Latvijas vārdu pasaulē paši!

Uz Berlīni devos pagājušajā jūlijā. Beidzot pašai vajadzēja pārliecināties, vai tiešām vācieši ir auksti kā zivis un pati Vācijas galvaspilsēta - tik varena, kā tiek stāstīts. Ja esat viens no tiem cilvēkiem, kuri baidās apmaldīties lielās pilsētās, bet tomēr vēlas kādu no tām apskatīt, tad Berlīne ir īstā vieta kurp doties. Autobusi jūs aizvedīs līdz visiem skaistākajiem objektiem, bet, lai iegādātos kaut ko sirdij un prātam tuvu, atliks izložņāt tikai vienu ielu. Praktiskums pirmajā vietā!
Izkāpjot no autobusa pēc gandrīz 24 stundu ilgas braukšanas, Berlīne mani sagaida ar lietu un pietiekami vēsu laiku. Diezgan maz cilvēku apgrozās Centrālajā autobusu stacijā, un nav jau brīnums. Lielākā daļa izvēlas ceļot ar lidmašīnu, un stacija neatrodas pašā Berlīnes sirdī, kaut gan aiziešanai (ar visām somām) līdz galvenajai iepirkšanās ielai Ku’damm (garajā nosaukumā Kurfürstendammstraße, bet to, tāpat kā daudzu citu Vācijas ielu nosaukumus lasot, mēli var izmežģīt) vai arī galvaspilsētas centram ir vajadzīga aptuveni stunda.
Berlīne vēl guļ, jo ir tikai 7 no rīta. Lielākā daļa veikalu sāk strādāt no 10, daži - no 9, pārtiku var nopirkt arī agrāk. Ēdiena izvēle ir diezgan liela, taču tikai gatavā, safasētā veidā, smalkmaizīšu gandrīz vai nav, biezpiena un citu raudzētu produktu, protams, arī nē, toties rupjmaize, ai, kāds prieks, ir. Liela problēma ir atrast negāzētu dzeramo ūdeni. Nekur uz pudeles nav norādīts tā veids. Beigu beigās nācās pirkt tā kā kaķi maisā un, jā, kļūdījos.
Pirmais, kas iekrīt acīs, staigājot pa Vācijas galvaspilsētas ielām, ir vienmēr līdzi sekojošie velosipēdistu celiņi. Lai kur arī nogrieztos – uz šaurākām vai platākām ielām – ikreiz blakus ir ar baltu velosipēdu apzīmēta ielas daļa, kas dažviet ir platāka un labākā stāvoklī nekā pati ietve. Un labāk pat nemēģināt uzspert uz tiem kāju, Berlīnē velosipēdisti zina savas tiesības un parādīs jums īsto vietu.
Tomēr divritenis, protams, nav vienīgais transportlīdzeklis, kuru izmanto berlīnieši. Mēs visi zinām, cik ļoti vāciešiem patīk mašīnas, un esam pārliecinājušies arī par to, ka viņu izgatavotie automobiļi ir kvalitatīvi un darboties ilgtspējīgi. Esmu pārsteigta, ka ne jau Audi, Mercedes vai Volswagen ir ielu karaļi, bet gan sīciņais Smart. Nav brīnums, ka vācieši, kā jau praktiski cilvēki būdami, braucot pa aizpildītajām Berlīnes ielām, izvēlas tieši šo automobili. Nav jādomā par autostāvvietu, ar Smartu ielīst var it visur, tomēr tas domāts tikai braucieniem pa pilsētu, no mājām uz darbu, no darba uz veikalu, no veikala atpakaļ uz mājām. Dodoties atpūtā uz laukiem kopā ar ģimeni, vērts atgriezties pie klasiskām vērtībām.


Lācis – Brīvības statuja un Sprīdītis luksoforā.


Ja Ventspilī govis, tad Berlīnē lāči, teju uz katra stūra bija kāds ķepainis. Futbolists, jūrnieks, gids, pat Brīvības statuja ASV vēstniecības skatlogā – tie ir tikai daži tēli, kuros bija iemiesojušies lāči uz Berlīnes ielām. Ja sākumā likās interesanti un neparasti, tad ar laiku šīs statujas kļuva apnicīgas un vairs pat nebija vēlmes tās iemūžināt bildēs. Vēlāk uzzināju, ka Berlīnes ģerbonī un karogā ir attēlots lācis, bet vai tad uzreiz tas ir tik uzbāzīgi jāizrāda? Gan jau, ka paši Berlīnes iedzīvotāji pie tā ir pieraduši, tomēr man kā tūristei pēc 3 Berlīnē pavadītajām dienām tas bija par daudz.
Vēl kas interesants ir manāms regulējamos krustojumos. Mūsu ierasto zaļo vai sarkano luksoforu cilvēciņu vietā ir tā sauktie ampelmaņi, kas pēc izskata atgādina Anna Brigaderes lugas varoni Sprīdīti. Trūkst tikai lāpstas pār plecu. Liekas, ampelmaņi kļuvuši pat par savdabīgu Berlīnes simbolu, jo dažviet suvenīru veikali ir veltīti tieši tiem. Nagu vīlītes, pildspalvas, T-krekli, magnēti – viss, ko vien tūrists var vēlēties, ir nopērkams ar ampelmaņa attēlu virsū. Cenas uzskrullēt gan berlīnieši neslinko, bet kādu nieciņu jau var.
Ko iztērēji uz suvenīriem, vari ietaupīt uz apģērbu. Un ja vēl trāpies izpārdošanas periodā... Tad var gandrīz no laimes izkust! Bieži biju dzirdējusi, ka latvieši brauc uz ārzemēm iepirkties, jo Latvijā ir daudz dārgāk, bet nekad tam tā pa īstam nenoticēju. Kā gan tur, Rietumeiropā, varētu būt lētāk nekā pie mums? Bet izrādās, ka ir. Nu ne jau ēdiens un sadzīves tehnika, bet apģērbs gan. Šorti, kleita – 5 €, džinsi (no jaunā pieveduma) – 19 €. Vai var kaut ko vairāk vēlēties?


Par diviem stāviem augstāk


Ja runājam par pašiem Berlīnes vāciešiem (un tikai par viņiem, jo Vācijas iedzīvotāji ziemeļos un dienvidos, Bavārijā un Brēmenē mentalitātes ziņā ir ļoti atšķirīgi viens no otra), tad man pirmais iespaids nebija no tiem labākajiem. Es uzskatu, ka 3 dienas, kuras es pavadīju Berlīnē, bija pietiekams laiks, lai gūtu ieskatu, kādi tad ir berlīnieši. Un jāatzīst, biju gaidījusi ko labāku.
Atnākot pie kases, lai maksātu par pirkumu, pārdevēji smaida un saka „Hi!” vai „Hello” ( lasiet - halo - viņu izpratnē tas ir jāizrunā šādi), bet tiklīdz tu sāc runāt angliski, jo manas skolas laika vācu valodas zināšanas nav tik spīdošas, lai brīvi sarunātos, tā noskaņojumus uzreiz mainās. Labākajā gadījumā tu saņem pretī strupu atbildi angļu valodā, bet lielākoties pārdevēji turpina runāt savā dzimtajā valodā, un viņiem vienalga, ka tu ne līdz galam saproti.
Protams, ne visi ir tādi. Suvenīru veikalos, kur tirgotāji bieži vien ir cittautieši, atmosfēra ir daudz labāka, pārdevēji – laipnāki un atsaucīgāki. Bet tas laikam tāpēc, ka vietējie diez vai šādās bodītēs iegrieztos.
Skumji, ka berlīnieši sevi ceļ augstāk par iebraucējiem. Ne reizi vien biju lieciniece, ka pat svešinieki, savā starpā sarunājoties, joko un smejas. Saprotams, ka tikai vācu valodā. Iespējams, tas tāpēc, ka Vācija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā un Berlīne – tās galvaspilsēta. Laikam jābrauc uz Bavāriju Oktoberfest laikā, tur, domājams, viesmīlība plūdīs pāri kausu malām.


Ar cigareti vienā un kafijas krūzi otrā rokā


Vēl viena no berlīniešu raksturīgākajām pazīmēm ir tāda, ka viņi ļoti daudz smēķē. Vienalga - sieviete vai vīrietis, pie veikala vai ejot uz darbu, lielai daļai Vācijas galvaspilsētas iedzīvotāju cigarete ir pa rokai diezgan bieži. Un sabiedriskās vietās nav arī uzrakstu, ka smēķēt būtu aizliegts 10 metrus no ieejas.
Kad pienācis pusdienlaiks, tad man, kā jau daudziem cilvēkiem, vēders sāk diktēt savus noteikumus. Ir jāmeklē kāda vieta, kur labi paēst, bet par saprātīgu samaksu. Diemžēl atkal nākas saskarties ar problēmu. Gandrīz uz katra stūra ir kafejnīca, kur tiešām pārdot tikai kafiju un bulciņas (vai berlīnieši ar to vien pārtiek pusdienās?), vai arī augstas klases restorāni, kuros būtu žēl atdot tik dārgo laiku un arī naudu.
Kur tad galu galā lai cilvēks paēd? Visas ēstuves par kaut cik saprātīgajām cenām (tādu bija tiešām liels retums) ir vai nu pārpildītas, vai arī palikušas bez ēdiena. Līdz beidzot, pēc vairāk kā stundas ilgas meklēšanas, kādā sānieliņā uzmirdz uzraksts „Imbiss”. Es nevaru tobrīd būt vēl priecīgāka, kad, ieejot nelielajā ēkā, mani sagaida laipns pavārs, kurš labprāt runā angliski un piedāvā man, iespējams, garšīgāko vācu šniceli, kādu esmu ēdusi, par salīdzinoši zemu cenu.
3 stundas, lai iepazītos
Vislabākais veids, kā iepazīt Vācijas galvaspilsētu, ir izmantojot tūristu autobusus, kuri lielu popularitāti ieguvuši gan Parīzē, gan Romā un ir pieejami arī tepat - Rīgā. Piedāvājums ir milzīgs, tomēr cena un kvalitāte – atšķirīga. Es izvēlējos Berolinu, kā viņi paši dēvē, vislabāko pilsētas apskates ekskursiju. Tikai nopērc biļeti un vari braukt 2 dienas kaut no darba laika sākuma līdz pašām beigām.
20 apstāšanās vietas un aplis ir izbraukts, gandrīz 3 stundu laikā Berlīne ir iepazīta. Pie tādiem apskates objektiem kā Berlīnes doms, Potsdamas laukums un Checkpoint Charlie (populārākais kontrolpunkts starp Austrum- un Rietumberlīni „Aukstā kara” laikā) tūristu netrūkst, ir jācīnās par vietu, lai uzbildētu kaut vienu bildi atmiņai. Laukumā pirms Brandenburgas vārtiem ir atrodamas arī tūristiem domātas atrakcijas, kas saistītas ar ne tik seno pagātni, piemēram, var nobildēties kopā ar diviem kareivjiem – vienu amerikāņu, otru padomju armijas formā tērptu. Es šādu iespēju labprāt neizmantoju.


Aukstā kara elpa


East side gallery ir 9. tūristu autobusa pietura. Lielākā brīvdabas mākslas galerija pasaulē ir izvietota uz 1.3 km garā Berlīnes mūra – viss, kas palicis no kādreiz varenās un daudziem vāciešiem liktenīgās sienas. Vairāk kā 106 gleznojumi vēl aizvien atgādina par „Aukstā kara” periodu Berlīnē - pauž brīvības nozīmi, piemin bojāgājušos un tos, kuriem galu galā izdevās pārvarēt šo milzīgo šķērsli.
Lai gan pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš iepriekš minētajiem notikumiem, vienalga ir tik dīvaini stāvēt pie gandrīz divas reizes par mani augstākās sienas – vietā, kur agrāk atrasties bija nāvējoši. Berlīnieši, šķiet, to jau ir aizmirsuši vai vismaz cenšas to darīt, jo, garām iedami, mūrim nepievērš uzmanību. Siena kā siena. Pusaudži par to nedomā it nemaz, tā viņiem ir tikai bezmaksas iespēja nofotografēties pie kāda no mākslas darbiem.
Es arī iemūžinu pārdomas rosinošākās „gleznas” un vēlos ātrāk tikt no šejienes prom. Nav svarīgi, ka te tagad var brīvi staigāt, dzeloņdrātis mūra augšējā daļā nekādas patīkamas sajūtas neizraisa.


Vācu Versaļa


No 19. pieturvietas kā pretstats jaunāko laiku arhitektūrai paveras skats uz lielāko un, iespējams, krāšņāko pili Berlīnē – Šarlotenburgu. Baroka un rokoko stilā 17. gs. celtā rezidence, nosaukta Prūsijas karalienes Sofijas Šarlotes vārdā, pamatīgi cieta 2. Pasaules kara laikā, taču tagad ir atjaunota un ir viena no tūristu iecienītākajām vietām galvaspilsētā.
Aiz pils esošais dārzs un parks ir laba vieta, kur izstaipīt kājas pēc ilgstošās sēdēšanas autobusā. Tomēr lietainā laikā, kā tas gadījās man, šāda pastaiga lielu prieku nerada, jo kājas ir slapjas un bikses - netīras. Citi tūristi ir tālredzīgāki un, dodoties uz šejieni, uzāvuši gumijas zābakus. Ak, laimīgie, viņi var izstaigāt parka teritoriju pēc sirds patikas!


Ivo un Co.


Kad visi ievērības cienīgie arhitektūras pieminekļi apskatīti, atliek vairs tikai viena vieta Berlīnē, kuru ir vērts apciemot. Tas ir Berlīnes zoo.
Lai gan ir priekšpusdiena un darba nedēļas vidus, jāstāv garā cilvēku rindā, kura, jāteic, kustas uz priekšu ātrāk kā gliemezis, bet diemžēl lēnāk kā Bolts. Gaidot mani pārņem nepatīkamas sajūtas, turpat blakus pie ieejas zooloģiskajā dārzā atrodas tāda paša nosaukuma dzelzceļa stacija, kas manī uzjundī no jauna atmiņas par pirms pāris gadiem lasīto biogrāfisko romānu „Mēs, Zoo stacijas bērni”. Diez cik jauki nav apzināties, ka pāri ielai pirms gadiem 30 bija bērnu un jauniešu prostitūcijas un narkomānijas perēklis.
Ieejot iekšā zoodārzā, nepatīkamās domas ātri vien izkrīt no galvas, jo ir daudz kas cits, par ko prātot un ko apbrīnot. Ziloņi, žirafes, kamieļi - jau redzēti arī Rīgas zoo. Tas vairs nav interesanti.
Vislielāko apmeklētāju uzmanību piesaista zoodārza zvaigzne lielā panda Bao Bao, kurš tobrīd mielojas ar tomātiem un citiem atstātajiem dārzeņiem. Pirms brīža pirmo reizi mūžā redzēju gorillas ar sudrabpelēko Ivo priekšgalā. Pērtiķveidīgais dzīvnieks, šķiet, bija izkāpis no guļvietas šodien ar kreiso kāju, jo sēdēja tikai vienā vietā un bija pārāk slinks, lai ietu pēc pusdienām. Turpretī Džambala, kura interneta vietnēs jau nosaukta par jaukāko gorillu meiteni, patiesi pārsteidza ar savu veiklību un prasmi noķert teju visus viņai mestos dārzeņus.
Sāk līt lietus, tad noskaidrojas, spīd saule un vēlāk atkal nolīst, noskaņojums kļūst nomācošs. Nav nekāda prieka staigāt pa dubļainiem ceļiem. Lauvas, tīģeri (nelaimīgie, iesprostoti šauros metāla būros), flamingo, pingvīni un pat ķenguri ir apskatīti, uzdevums - izpildīts!
Pienācis laiks doties mājup, atvadīties no mūžam jaunās Vācijas galvaspilsētas, kura katram viesim liksies citādāka, atstās savādāku iespaidu. Man pašlaik ir divējādas sajūtas. No vienas puses – es nejutos laipni gaidīta, kā tas bija Venēcijā, kur restorānos oficianti parādījās uz burvju mājienu. Visu laiku mani nepamet sajūta, ka, ja arī es apmestos Berlīnē uz dzīvi, vienmēr paliktu tikai tūriste, nevis pilsētas iedzīvotāja.
Taču, no otras puses, nav tā, ka man Vācijas galvaspilsēta nepatiktu. Es varbūt tikai gaidīju kaut ko vairāk. Man ir vēlme pēc diviem, trim, desmit gadiem atkal apciemot Berlīni, jo tā, šķiet, nekad nebeigs mainīties un vienmēr paliks kaut kas vēl līdz galam neiepazīts.