Jā, pēkšņi ienāca man galvā tēma: kas šeit nav "bakstīta" ne reizi.
Uz ielas visādi gadās, un man reizes divas gadījās iet pusgaros svārkos, sandalēs un paplānās ap 10DEN zeķubiksēs, kas bija miesas krāsās. Uznāca attiecīgās dienās spējas lietusgāzes.
Bija dalītas sajūtas...Varu teikt, tajos brīžos emocijas "spēlēja" pret racionālo prātu. Sākšu ar racionālo: man tad likās- ka šīm zeķubiksēm tā bija pēdējā diena kājās. Aizķersies aiz kādiem ielu zariem vai Rīgas centra parku apstādījumiem- un cauri būs...
Emocijas – es mīlu lietu, un mani nerausta – ka zeķubikses nopilinās ar lietus lāsēm. Miesas krāsas plānās arī negaisa lējienos nemaina krāsu. Un no malas nevienam nekas nav neparasts nav saredzams. Taču man šīs sajūtas ir neaizsniedzamās debesīs. Lietus laikā viss kļūst tik mitrs un piekļāvīgs, kājām pieguļošs. Pieglaudīgs kā mīlīgs kaķēns. Lietus laikā es tīšām palēlinu soli, lai šos lietus mirkļus izbaudītu.
Jā, un vairākas reizes izvalkātās zeķubikses es nolieku malā, neizmetu ārā. Lai lauku mājās, kur pa reizei esmu viena, tās izbaudītu ūdens priekos līdz galam. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts...
Kā ir jums: emocionālais vai racionālais ir priekšplānā?
