Foto: Pinterest.com.
Kad pagājušās piektdienas ballītē kādā Vecrīgas klubā es ne tikai pieteicos lakrosa komandā (kas, pie velna, ir lakross?!), bet turpat uz vietas gandrīz uztaisīju pagalam muļķīgu tetovējumu, es sāku aizdomāties - vai rokenrols manā dzīvē nav aizgājis pārāk tālu?
Protams, protams - live fast and die young manā vecumā gandrīz visiem šķiet ļoti kārdinoša mantra. Divdesmitgade ir sevis meklēšanas, tāds kā "noapaļošanās" posms, kad apkārtējā vide un sabiedrība jo īpaši spēcīgi ietekmē daudzās izvēles, dzīvesveidu un prioritātes. Šajā situācijā un šādā vidē ir grūti noturēt balansu starp nākotnes plāniem un mirkļa izbaudīšanu, kad gribas skriet, skriet, skriet, kaut ar pieri sienā, bet tikai uz priekšu, ātrāk un ātrāk. Izbaudīt. Izgaršot. Nožēlot. Izsāpēt. Izsmiet. Izdzīvot! Kā citātā no Džeka Keruaka grāmatas On the Road: "The only people for me are the mad ones, the ones who are mad to live, mad to talk, mad to be saved, desirous of everything at the same time, the ones who never yawn or say a commonplace thing, but burn, burn, burn like fabulous yellow roman candles exploding like spiders across the stars." Bet kā ar lēmumiem, kas tiks paveikti šajā vecumā, tetovējumiem, kas paliks uz mūžu, cilvēkiem, kurus būsi ielaidusi savā dzīvē un varbūt pārāk ilgi ļāvusi tiem sevi "pielāgot"? Vai beigās tu paliksi ar nožēlu vai arī atzīsi un novērtēsi šos visus faktorus, kas tevi ir veidojuši tieši tik lielisku un pašpietiekamu?