Rīts šorīt nesākas ar kafiju un brokastīm. Jo man laikam ir kas sakāms... Pārdomas, neskaidrības un tāda nepatīkama kņudoņa iekšā. Jeb mūsdienās to citi laikam mēdz dēvēt par morālo pohu. Un atkal es to izjūtu caur sevi, to visu. Kādēļ es nemāku paturēt mēli aiz zobiem, kādēļ es nevaru iemācīties nomierināties, pirms laika...
Reizēm man šķiet, ka mūsos abos ir divi cilvēki. Vieni ir tie, kuri zina, kādēļ mēs esam kopā, kuri atceras visu, kuri apzinās, ka šī mīlestība nav sagadīšanās. Apzinās, ka tieši mēs abi mēs esam šajā pasaulē ar savu misiju un tādēļ, lai būtu viens otram. Jūtam, ka esam viens otram īstie un mūsu savienība ir ierakstīta zvaigznēs, lai vai kas. Divi spēcīgi cilvēki, kuri zin, ko vēlas un vienmēr ir spējuši viens otrā izraisīt tādu pievilkšanas spēku, kādu citi tikai ilgojas izjust.
Un reizēm mēs esam tie, kuri ļaujas šaubām, bailēm no ikdienas, no sabiedrības uzliktiem modeļiem. Kuri mēģina tos īstenot, ieviest savā ikdienā, lai it kā būtu vieglāk dzīvot un sadzīvot. Kuri uztraucas par ikdienišķiem sīkumiem un par to, vai tikai otrs nemēģina uzkāpt uz galvas. Un tad sākas problēmas. Jo tobrīd mēs vairs nesaprotam, kur paslēpjas tie pirmie. Tie, kuri cauri visiem tumšajiem labirintiem spēj ieraudzīt otra gaismu un būtību. Un apzināties, ka tā ir svarīgākā, ka tā ir lielākā mīlestība, kādu ir jebkad jutuši. Tad mēs maldāmies caur šīm divām pasaulēm un nemākam salīmēt tās kopā.
Mēs grasāmies būt kopā vienmēr. Un kādēļ tā vietā, lai cilvēks sāktu dzīvot, viņš visu laiku tikai tam gatavojas... Ka tajā teicienā - daži tik ļoti baidās nomirt, ka tā arī nekad nesāk dzīvot. Tā arī es - cik reižu esmu nosolījusies sev jaunu dzīves sākumu, izgaršot visu, izjust, vienkārši dzīvot bez bailēm. Mīlēt. Jo savā būtībā es zinu - mēs viens otram būsim vienmēr, ja tam ticēsim. Ja spēsim ikreiz ielūkties viens otram acīs un saredzēt tos pirmos... Un pārstāsim gaidīt nejaukās dzīves pārmaiņas. Taču vecāki, skola, sabiedrība, televizors, prese un radio ir mums mācījuši dzīvot piesardzīgāk, pārdomātāk. Un es gaidu to brīdi, kad beidzot iemācišos dzīvot, just un mīlēt, tā vietā lai analizētu un meklētu psiholoģiskus modeļus. Pat, ja tas nozīmētu, ka ir iespējams sevi sāpināt. Bet varbūt jābeidz gaidīt un jāveic apsolījums sev. Tieši tādēļ, ka es nekad nevienam neko nesolu. Redz, cik daudz noliegumu vienā teikumā. :)
