Noskatījos filmu "The Vow" un aizdomājos, vai jūtos laimīga savās attiecībās. Pati pēc būtības esmu maiga un romantiska būtne, patīk ziedi un dāvanas, negaidīti pārsteigumi. Diemžēl dzīvē tā bija iznācis, ka mani uzaudzināja televizors, visas dzīves patiesības un nepatiesības ieguvu skatoties seriālus un filmas. Tolaik biju pārāk maza, lai saprastu, ka tā nav realitāte. Tagad, kad esmu jau paaugusies, domāju, kā gan varēju būt tik naiva. Tikai tagad tā pa īstam sāku saprast, ka tās lietas, ko man ir iemācījušas filmas ir vairāk nekā aplamas. Jā, protams, ir lietas, kuras var iemācīties skatoties televīzoru, bet lielākajā gadījumā tās ir pasakas.
Tad nu lūk es, maza meitene būdama, iedomājos attiecības starp pieaugušajiem tadas, kādas attaino filmās. Visa tā romantika, skūpsti un patīkama atkalredzēšanas. Viss tas man šķita, kā patiesība. Kad biju pusaudze, gaidīju, kad ar mani notiks šīs lietas. Laikam jau gaidu vēl joprojām. Taču ar prātu apzinos, cik ļoti es kļūdos, cik daudz svarīgākas lietas veido attiecības.
Ar vīru esam kopā jau tulīt kā 4gadus. Nekas daudz jau tas nav. Mīlu es viņu vairāk par visu pasaulē, nevis tikai tā vienkārši mīlu, bet ar visu sirdi, dvēseli, visu savu būtību. Nevaru iedomāties nevienu citu viņa vietā. Varu iedomāties, mūža nogali kopā ar viņu. Iekšēji ir tā sajūta, ka mums ir lemts būt kopā uz visiem laikiem, ka mums ir jābūt kopā, ka esam viena ābola pusītes. Reizēm šķiet, ka pat sāp, cik stipri viņu mīlu. Bet viņš nav romantisks, reti man saka, ka mīl mani. Pēdējā laikā bieži strīdamies, par sīkumiem, par neko. Tādos brīžos šķiet, ka es nekad nebūšu laimīga pa īstam. Lai gan mīlu viņu, viņš nav mans ideāls. Man nekad nebūs rožu pušķis tāpat vien, romantiskas vakariņas sveču gaismā, sagaidot mani mājās no darba, mīļa atzīšanās mīlestībā. Taču pretī tam visam varu likt lietas, ko viņš dara savādāk - viņš mani pazīst labāk par mani pašu, nekad man nemelos - teiks taisnību, ja viņam neliksies garšīgas vakariņas, ja man nepiestāv apģērbs veikalā, ja esmu uzlikusi nepareizās acu ēnas. Man ir tendece uztraukumā nesakarīgi un ātri runāt, tad vienmēr viņš mani piebremzē. Tā varētu turpināt un turpināt. Reizēm šķiet, ka strīdi rodas tikai manis dēļ, ka esmu pārāk prasīga, ka iekšēji pārmetu viņam, ka viņš nav tāds, kādu es viņu vēlētos redzēt, lai gan mani viņš ir pieņēmis tādu, kāda esmu. Viņam patīk mani palabot un šad tad aizrādīt, tad parasti aizsvilstos, jo liekās, ka neesmu gana laba viņam. Cenšos tik daudz ieguldīt attiecībās, ka reizēm aizmirstu, ka tajās ir arī viņš.
Tagad ir grūts periods dzīvē, mums ir mazais, kas prasa milzīgu enerģiju, pēdējā laikā vīram nesokas darbā. Neatliek laika attiecībām. Vīrs neomā, jo finansiālas problēmas iespaido viņu vairāk par visu, noslēdzies sevī burķš uz pasauli. Patiesībā pārdzīvo, ka nevar nodrošināt visu man un mazajam, ne jau ikdienišķo, bet to, ko sirds kāro. Pārdzīvo, ka nevaram ieiet veikalā un paņemt visu, ko iegribās, ka nevaru pirkt drēbes, kad ienāk prātā, ka mazajam jāvelk jau lietotas drēbes utt.
Tikai tagad, patiesībā apzinos, cik ļoti svarīgi attiecībās ir runāt vienam ar otru, uzticēties, atbalstīt. Ja grūtos brīžos tu aizmirsti par savu ģimeni un sāc žēlot tikai sevi, tur nekas labs nesanāks. Ir grūti visu laiku būt stipram, bet vājš tu vienkārši nevar atļauties būt, ir jāsaņemās, jāceļās un jādara, savādāk nekam nav jēgas.
