Vai var mīlēt vienu cilvēku visu mūžu? Vienu cilvēku - bez kārdinājumiem? Vai ir jēga pamest visu un skriet pa galvu, pa kaklu tumsā, tikai tādēļ, ka tur ir zvaigznes? jautājumi maļas un maļas, bet atbildes īsti nav. Pati jau saprotu, cik drausmīga esmu, un ir vēl pat daudz, daudz sliktāk.. Doriana Greja ģīmetne vecuma galā būtu par maz. Es varētu rakstīt par skaistu mīlestību, kas ilgusi jau ļoti ilgi. Par cilvēku, kas ar laiku ir kļuvis par pusi ne tikai no sirds, bet visas asinsrites - noplēst viņu nav iespējams, nenoasiņojot. Par kopīgu mitekli, kopīgu suni un kopīgiem sapņiem, par iespēju kaut kad kādreiz mīt gredzenus un laimīgi novecot uz lieveņa. Un par otru pusi - par kaisli, kuras viņam par maz, bet man par daudz, par kādām nepiepildītām lietām. Par tādām, kas, ja ir viss nosauktais, pat nav tik svarīgas. Un, kad viss ir tik skaisti, pietiek uz brīdi pabūt citur, iepazīties ar kādu citu. Un nav pat svarīgi ar ko - jo mērķis nav mīla, bet tikai labas attiecības uz mēnesi, kas jāpavada līdzās. Noklikšķ kāds slēdzis un pēkšņi viss tiek aizmirsts - un pilnīgi neapzināti sākas kaut kas, ko pašai nemaz negribas pieļaut, bet tas noslēdzas tā kā noslēdzas - nenormāli kaislīgi, daudz kaislīgāk kā ar savu īsto un vienīgo, pie tam tur, kur vienmēr gribējies - pļavā un starp govīm, kas cenšas ieturēt nakstmieru un nelikties traucētas (labi, pļavā ir gribējies, govis nē - tas tād sbonusiņš) 8-) Protams, varētu jau saglabāt jaukās atmiņas, un atgriezties. Esmu maita, mēģinu noslepkavot savu sirdsapziņu. Apsolīju sev vairs nekad tā nedarīt - jo principi man protams vienmēr bijuši tik augsti, ka jaunava Marija nobāl. Varbūt vajadzētu kādu grēksūdzi? :-/ Esmu atpakaļ, mīlestības ielenkumā, līdzās savai pusei, un atkal viss ir tik pareizi, mīļi un sirsnīgi. No sirds mēģinu būt laba draudzene, atbildēt uz visu kā pirms tam. Tikai kā rādās, nekas nesanāk, jo domāju visu laiku par to otru - kurš man pilnīgi neder, kuram neinteresē ne puse no tā, kas man, kurš pat neizskatās tik labi.. Bet galvā nepārtraukti maļas tikai viņa smarža, no kuras viss acu priekšā sāk migloties, un pieskārieni - vienīgā reize, kad sveša enerģija nerada vajadzību atrauties tālāk. Pareizi ir, labs sods par sliktiem darbiem :) Nekas liels - tikai sekss. Tikai ko tālāk? Pamest visu savu dzīvi un mīļāko cilvēku uz pasaules ar noasiņojošu sirdi? Neiespējami. Aizmirst notikušo? Lielas, lielas pašmocības, pie tam acu priekšā vien rēgojas. Vienīgā doma - un briesmīga - gribu atpakaļ tajā, kas bija, vienā variantā vai otrā. Bet izrādās man itin labi padodas netīšām radīt savu mazo ellīti. Vai varbūt tā ir kāda ļoti dīvaina zīme? Jo viņi abi patiesībā ir tik līdzīgi, ka sakritības sāk biedēt - tikai ar vienu ir mīlestība un visa dzīve, bet otru - fantastiska saderība. Vai labāk iznīcināt visu, vai dzīvot bez seksa un tāpat nejusties izcili? Pārāk daudz jautājumu un pilnīgi noteikti par maz atbilžu (t)
