Šodien biju pastaigas pēc aizstaigājusi līdz grāmatnīcai... Gribēju iegādāties Antuana de Sent-Ekziperī "Mazais princis"... Es to izdarīju... Nopirku sev grāmatu, ko savā mūžā jau reizes 4 esmu lasījusi - katru reizi savā vecumā un nu reiz ir pienācis laiks to izdarīt atkal... Ļoti, ļoti laba grāmata... vismaz manā skatījumā... Protams, ja tā teikt "rok dziļāk"... Nu, man ir pašai savs eksemplārs... Kabatas formāta, maziņa, ļoti parocīga grāmatiņa... Atšķirot pirmo lapaspusi tur ir autora ieraksts, citēju: "Man jālūdz piedošana bērniem par to, ka šo grāmatu esmu veltījis pieaugušajam. ... Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras)." (protams no citāta ir šis tas izņemts, bet galvenā doma ir!) Un tieši pirms gājiena uz veikalu es aizdomājos par tādu tēmu, kā kur pazūd tā robeža, kad mēs izaugam no bērna par pieaugušo...? Aizdomājos par savu dzīvi un ikdienu vispār! Un nav vairs ne miņas no bērnības, nav vairs ne kapeikas no tās bezrūpības, kas bij tajos laikos, kad biju maza, kad rūpējās par mani vecāki... Nemaz nemanīju, kā mana dzīve ir pārvērtusies. Tagad, kad visas skolas jau nobeigtas, strādāju, dzīvoju un rūpējos pati par sevi, savos 25 gados visas manas piedzīvotās problēmas ir tik "pieaugušas"! Darbs, attiecības, sānsoļi, nauda, pat tāds smags vārds kā "izdzīvošana", dzīvesvieta, auto, un tik daudz citu lietu - tas viss notiek ar mani tagad... Un tādas lietas notiek ar pieaugušiem cilvēkiem... Un esmu sapratusi - viss... bērnībā nav iespējams atgriezties! Pavisam nemanot, tā robeža ir pārkāpta... Kas nekaitēja būt bērnam - ne par ko nebij jādomā, tā teikt galva ne par ko nesāpēja, bet pašlaik ikdienas rūpes un raizes liek saprast, ka ir jādzīvo smagā dzīve... Un ne jau velti augstākminētās grāmatas autors saka, ka tikai ļoti nedaudzi pieaugušie atceras, ka viņi reiz ir bijuši bērni...
