Ir brīži, kad tu nedomā ne par ko, tu vienkārši ļaujies dzīvei. Tu izbaudi katru brīdi. Tu apstājies un redzi mirkļa skaistumu. Redzi, cik dedzinoši sarkana ir mežrozes oga sniegā. Redzi, kā sniegpārslas smiedamās krīt tev uz deguna. Pamani, cik silts smaids ir tev tuvam cilvēkam. Un tu vienkārši esi tajā sekundē tik patiess, tavas izjūtas ir īstas, tava sajūsma aizrauj apkārtējos. Varbūt arī liek kādam tevī iemīlēties. Spontāna dzīve ir skaista, bet bieži vien cilvēki, rīkojoties strauji un neapdomīgi, izdara kļūdu, ko nākas nožēlot. Daudz ir tādu ģimeņu, kurās vecāki saviem bērniem nemaz neiemāca, kā pareizi baudīt dzīvi vai pat vispār ieaudzina pesimismu, gaužoties, cik tā ir grūta. Es nāku no tādas ģimenes. Esmu pabijusi starp tiem jauniešiem, kas teicienu: " Ņem no dzīves visu, ko tā dod,"- saprot nepareizi. Starp tiem, kas ņem, bet vēl neatšķir, kas ir labs, kas ir slikts; darot kaut ko aizliegtu, attaisnojas, ka vienkārši bauda dzīvi. Kādā žurnālā lasīju trīs sabiedrībā pazīstamu sieviešu vēstules pašām sev 18 gadu vecumā par lietām, ko būtu gribējušas zināt jau agrāk. Tikai viena no viņām pateicās pati sev par saprātīgumu, abas pārējās, šķiet, daudz ko nožēloja, piemēram spēlēšanos ar jūtām, nesapratni attiecībās, kas tagad vēl aizvien nepatīkami nāk atmiņā, kā arī to, ka atriebjoties ir nodarījušas pāri pašas sev. Arī es mēdzu rotaļāties ar citu jūtām. Pēdējā laikā saprotu, ka tas viss nāk atpakaļ, liktenis atspēlējas. Agrāk es domāju, ka dzīvi baudīt nozīmē izdraudzēties ar pēc iespējas vairāk puišiem, vazāt viņus aiz deguna, būt sliktajai meitenei, kas vienmēr dabū, ko vēlas, nevis labajai, kas nonāk debesīs. Un patiesībā, to visu darot, es ne mirkli nebiju laimīga. Es gribētu, kaut arī es, atskatoties uz pagātni, spētu nenožēlot it neko, bet es nožēloju. Pirmkārt jau to, ka skolā nemācījos ar visu atdevi. Otrkārt to, ka esmu bieži vien ļāvusi sevi ietekmēt un pamudināt uz ko tādu, ko es patiesībā nemaz nevēlos darīt. Treškārt- es daudzus esmu sāpinājusi ar savu rīcību. Darot kādam pāri esmu nodarījusi pāri pati sev. Lai neizniekotu laiku, ir jāieklausās gan savā sirdī, gan prātā, tā, lai nekas nav jānožēlo, bet reizē, lai tas notiktu spontāni. Baudīt dzīvi nozīmē nevis ņemt no tās, bet dot. Un vienmēr pajautāt sev, vai tas, ko tu dari, ir tas, ko tu gribi darīt. Alīna Anaņko BA "Turība" 1. kursa studente
