Šovakar

samiGirl - visvairāk mēs liekam ciest tiem cilvēkiem, kuri ar mums ikdienā ir līdzās - sen zināma patiesība!

bet, ko dariit, ja tam cilveekam dod naudinju,peerk zaales, paliidz ikdienas darbos... bet viss ko dzird ir tikai- esmu viena,nebiens man nepaliidz un nemiil. bet kad atbrauc 100 gadu neredzeetie radi un mazbeerni,tad tie redz ir tie labaakie.. nu vnk rokas neceljas... :/

sidze - izlasi vēlreiz manu pēdējo atkāpi un padomā, vai tu pati sev atbildēji uz jautājumu - Tu tā vēlētos dzīvot???

ir, ir meitenes tā daudziem..
Un sunce, es to visu saprotu!tiešām:) ar prātu tiešām saprotu to situāciju un kādēļ tā ir tieši tāda- bet viņa kā enerģijas vampīrs visu uzsūc!
tajās reizēs, kad vecmamma tomēr atnāk pie vakariņu galda kopā ar mums uzreiz sāk ar sliktām ziņām-un tad es viņai parasti pajautāju- bet vecmamm, ko tu labu šodien redzēji/dzirdēji/novēroji?! Varbūt viņa to uztver kā apvainojumu?! Bet vnk visapkārt jau ir tik daudz negāciju, ka gribas vienkārši mierīgi pasēdēt pie vakariņu galda ar ģimeni:) Taču no otras puses- arī viņai gribas parunāt, izrunāt to visu! bet vai jāredz tikai sliktais! vai uzņemot ciemiņus savās mājās jāsāk uzreiz (!) stāstīt cik viņai ir slikti,utt. Grib lai pažēlo, mierina? varbūt!..
sunce, es tiešām to cenšos saprast! Bet ir tik daudz pretrunu! ir taču cilvēki viņas gados, kad vispār guļ uz gultas un ir atkarīgi no citiem! jā, vecmammai jāsaprot, ka nevar vairs darīt tos darbus ko agrāk! bet viņa veic tik lieliskus rokdarbus! viņa tamborē paklākjus no politēna maisiņiem ;-) Mājās jau vairs nav palicis neviens maisiņš ar ko iet uz veikalu, bet vai tāpēc mēs izrādam dusmas un aizliedzam viņai to darīt?! Nē! jo tā ir viņas nodarbošanās!
vienkārši..lai būtu labāk, manuprāt, tomēr abām pusēm ir jāsaprot kad tiek pāršauts pār strīpu! jo visiem sāp, visi pārdzīvo!

Pirms brauc uz Rīgu, obligāti apsēdies pie vecmammas un pasaki, ka tu viņu ļoti, ļoti mīli!
Pats sarežģītākais veciem cilvēkiem ir tas, ka viņiem rodas sajūta, ka viņi ir lieki, viņiem vairs neuztic nekādus uzdevumus, neliek neko izdarīt, jo viņi vienmēr izdarot kaut ko ne tā (nav jau vecumā vairs tās apsviedības)... Ikdienā skatot savu apkārtējo mīļo cilvēku sāpes, neapmierinātību, visu šo krīzi, vecie cilvēki sāk justies kā liekas mutes saviem mīļajiem.. Jo viņi nespēj pieņemt to, ka nu viņi ir kādam uz kakla, kādam ir jārūpējas un jāuztraucas par viņiem.. viņiem ir grūti noraudzīties, kā viņu mīļotie raujas projām no mājām - tātad arī no viņiem... Ar vārdu sakot - ja vecie cilvēki sāk runāt par to, ka bez viņiem kādam būs labāk, tas ir tikai sauciens pēc palīdzības - viņi vēlas apzināties, ka tomēr vēl ir derīgi šai dzīvei! Patiesībā zem vārdiem - jums tā būs labāk, slēpjas vārdi - man tā būs vieglāk, jo visas šīs emocijas, ko iepriekš uzskaitīju, pazudīs līdz ar viņiem... Daudz būtu, ko vēl jums pateikt... bet varbūt par daudz! Mēģiniet saprast! Izprast! Iedomāties sevi viņu vietā! Pārdomājiet viņu ikdienu - vai jūs tā vēlētos dzīvot??? Varbūt jūs pašas - kopā ar saviem brāļiem un māsām, mammām un tētiem varat kaut ko izdarīt, lai jūsu mīļie vecie cilvēki sajustos JUMS nepieciešami!!! :) Padomājiet par to!

Jā, man ar vectētiņu ir tieši tas pats.. :-(

taada sajuuta ka runaa par manu vecmaati... brrrr. lkm tomeer vinja nav taada vieniigaa un es neesmu vieniigaa sliktaa mazmeita.. :-/