Arvien vairāk, biežāk un labāk spēju iztēloties savu dzīvi bez viņa. Kā viņš aiziet. Vai es. Arvien vairāk kaitina visādi sīkumi,kas agrāk likās mīļi. Tik reti ir nepārvarama vēlme nomocīt viņu no mīļuma, kas iekšā sakrājies, arvien retāk gribas pastāstīt, kā gājis vai pajautāt, kā gājis viņam... Dzīvot kopā tāpēc, ka mīl viens otru, ir jauki..bet... vai tad mēs vispār mīlam? Varbūt vnk turamies viens pie otra, jo abi ceram, ka viss vēl varētu būt savādāk - tā, kā bija.. kad zālīte bija zaļāka un debesis zilākas.. kaut es to zinātu... Kaut es zinātu vai spētu aiziet. Bet nevaru ne vienu, ne otru. Man bail, ka aizvēršu aiz sevis durvis pavisam un tad sapratīšu, ka man tas ir vajadzīgs.. un tā pavisam noteikti būs. Jo lai vai kā, man būtu grūti bez viņa. Tikai nesaprotu vairs - vai aiz aprēķina, spītības vai mīlestības pret viņu tā domāju. Jātiek skaidrībā. Apjukums......
