Palīgā!

A Tev nav ienācis prātā izbeigt šo vāveres riteni neiestājoties pagaidām nekur un sameklējot darbu, pastrādāt, reāli praksē saprast, kas sirdij tuvāks?
Man tas liekas visloģiskākais risinājums..

Biju līdzīgā situācijā (tiesa gan, ar vienu nomainītu augstskolu), bet piekrītu Gemini viedoklim. Ja nevari - nevari. Nespied sevi. Tā vietā pabaudi dzīvi no cita rakursa, iepazīsti sevi, un noteikti atradīsi arī savu aicinājumu! Noteikti :)

es jau 1 gadu nostrādāju advokātu birojā, jo domāju,ka būšu juriste (kā tad! :D), man vnk žēl vēl kādu gadu laist garām.

šogad beigšu 1 kursu, un, saprotu, ka nevēlos to mācīties..

bet, nevaru izšķirties - palikt- nomocīt vēl gadu, kas nozīmē ka dabūšu 1. prof līmeni, vai vnk stāties ārā un iet kkur citur.. :(

ja nav noslēpums..kādas fakultātēs esi mācijusies?

O, čau, veidojam klubiņu? Manā kontā divas skolas pagaidām. Es centīšos piebeigt to otru, no sirds sevi stimulēšu :D


Man gan bija cits variants ar otro skolu - es pārbaudīju praksē un man vairs nav motivācijas to darīt, nevis pati izštukoju. Lai gan kopumā ņemot es lēnām izvēršos par plaša profila speciālisti :D

Tev gadījumā nav tā, kā man-ja negribi, tad atmet ar roku.. Nevis kā te skatos apkart-mācības nepatīk, bet ar varu pabeidz, apsveicami, bet nav mans stils.

viesnīcu menedžamenta (tas gan bija Londonā), tūrisma un medicīnas fakultātē.

infatutation-tieši tā arī ir,ko līdz nepatīk, eju prom, jo man sevi mocīt nepatīk :-/

Amandiņa, tad tev ļoooti līdzīgi. Es sevi nevaru piespiest darīt to, ko negribu un tas ir pilnīgi visās dzīves jomās. Līdz kaulam patmīlība ieaugusi manī, ka liekas-vot negribu, nedarīšu, diemžēl man jau dzīve ragus palauzusi.

Es tev iesaku nestudēt pašlaik, atrodi darbu un tiecies ar inteliģentiem, izglītotiem cilvēkiem, uz kuru fona tu izskatīsies pēc bezsmadzeņu radījuma. Skarbi, bet ļoti noderīgi, vismaz es esmu nonākusi līdz tam, ka domāju atsākt mācīties.

infatuation- Es arī esmu pieredzējusi aplauzienu -skrējusi no vilka prom un ieskrējusi lācim nagos, baidos, ka tas var atkārtoties!

Nekas dzīvē nenāk viegli, un,lai kaut man patīk tas, ko studēju-arī man ir priekšmeti, kuriem jēgu vispār savā progrāmmā neredzu vai arī tādi, kas vnk nepatīk.
Varbūt Tavu "nepatīk" izraisa nevis tas,ka nav nekā,kas Tev patiktu, bet gan tas, ka nemāki koncentrāties uz galveno-mērķi un padodies pat necentusies. (un,kā zināms, pirmais gads nereti studijās (pat pirmie divi) ir paši nejaukākie, jo garlaicīgākie-teorija un tā.

Īstenībā pofig, ja vien ar savu mācīšanos daudzajās iestādēs tu kādam nepiegriez skābekli finansiāli, tad vari mācīties, ko vēlies un cik vēlies, a tie pārējie lai ņirdz, ja grib. Vienigais, ko varu ieteikt tiešām silti un no sirds - pirms stājies nākamreiz kkur iekšā, pamēģini to amatu/darbu praksē. Un tad kārtīgi izdomā vai tev to vajag vai ne.

Mani īstenībā satriec cilvēki, kas savu dzīvi ir saplānojuši, laikam esmu totāla vējaslota, jo dzīvoju labi ja mēnesi uz priekšu. Tur arī parādās tie abstraktie, nepiepildāmie mērķi, lai gan pēdējā laikā esmu beigusi tēmēt pārāk augstu, es izvēlos to, ko varu sasniegt un kas ir reāli. Zinu to, ka studēt kaut ko no jauna es vairs atļauties nevaru, man jāpabeidz iesāktais un tikai tad es kaut ko tālāk varu domāt.
(t)

Es nekad neesmu piekērusi plānojot savu dzīvi, jo " Ja gribat redzēt Dievu smejamies, plānojiet savu dzīvi" :D

Mēģini sakārtot domas.Mēģini pārskatīt studijas,kas varētu interesēt,apmeklē atvērtās durvis(ļoti noderīgi,starp citu).Galvenais mēģini nebūt tik paniska,ka tev pa varītēm steidzīgi jāatrod sava vieta utt.Tiešām,ja nevari atrast,ko mācīties,tad mēģini atrast darbu,pastrādāt,izlaist gadu,sakārtot domas un tad stāties atkal kkur.
Man ir ļoti paveicies šajā ziņā,ka uztaustīju savu vietu.Es nespētu darīt/mācīties to,kas nesaista.

Ir galejības-kad nav nekāda plāna-un cilvēkam zūd jēga rītdienai un, kad minūtes ir saplānotas nākamajiem 10 gadiem bez maz. Toties pa vidu ir pārskatāma realitāte uz ko tiekties, lai nepazustu un nemaldītos (kas arī ir šī staigāšana šurpu turpu).
Bet , protams, var arī dzīvot peldot pa straumi-ja vien tas dara cilvēku laimīgu un nevienam netraucē.

rūpīgāk izvērtē uz kuru fakultāti/specialitāti ej un pieradini nepadoties pie pirmās iegribas un vēlmes pamest a-skolu! 8-)

Man arī tā bija - nomācījos vienu gadu un pametu jo sapratu, ka negribēšu to darīt visu dzīvi. Tagad esmu nākamā augstskolā jau beigusi 2 kursus. Apzinos to, ka augstakā ir vajadziga, kaut vai tikai papīrs. Es arī jūtos nekam nederīga, jo sapratu, ka neesmu izvelējusies īsto augstskolu. Mums ir īsta haļava un daudz praktiskā, savukārt es gribētu nopietni mācīties daudz teorijas tikpat kā bez prakses. Bet būs smieklīgi, ja trešo reizi mainīšu kaut ko. Esmu izlēmusi pabeigt, būs vismaz papīrs, tad redzēs kāda būs situācija, pa 2 gadiem arī domas varbūt mainīsies un skatīšos ko darīt tālāk. Varbūt paņem akadēmisko gadu - tā teikt pauzīti, padomā.

manā kontā viena skola. aizgāju, jo sākot tur mācīties neapzinājos tās specialitātes būtību. biju visu iztēljusies savādāk. pēc 2 gadu tukšuma, šogad atsākšu akadēmiskās gaitas, kaut arī nezinu, ko ar to izglītību darīšu nākotnē, zinu, kādā vidē vēlos pavadīt turpmākos 4 gadus.
iztērētais laiks? kopš vidusskolas pagājuši 2 gadi, no kuriem es nenožēloju nevienu minūti, jo esmu pabijusi dazādās valstīs, strādājusi dažādus darbus un tikai pamazām sāku sevi atklāt.
tu nevari izlemt, ko mācīties, sēdēdama un pētīdama studiju programmas, lēmumam jānāk pamatojoties uz pieredzi. un ja nezini, ko vēlies strādāt, izdomā, ko vēlies mācīties. ja galva būs uz pleciem, amatu savā jomā atradīsi. ;-)
vēl jau vienmēr pastāv akadēmiskā gada iespējas, un ja tu saki, ka baidies zaudēt gadu, jājautā - kāpēc? lai panāktu pārējos bijušos klasesbiedrus? vai lai kārtējo reizi neizgāztos radu acīs? atceries, ka par saviem lēmumiem un to sekām atbildi tikai tu pati. tā ir tava dzīve un neviens to nenodzīvos tavā vietā. mācīties var vienmēr, un es, aiziedama studēt neklātienē uzreiz pēc vidusskolas, biju viena no 3 jāunākajām kursā.

Pēc pirmā kursa sapratu, ka man nepatīk izvēlētā studiju programma, nav tas, ko biju gaidījusi. Vairākas reizes gribēju izstāties, ņemt akadēmiskos, tacu man ir tāda laba/slikta īpašība visas iesāktās lietas un darbus novest līdz galam, līdz ar to pabeidzu studijas, saņēmu bakalaura diplomu. Tagad to nenožēloju, jo atradu darbu (nesaistītā jomā), 2us gadus strādāju un tagad sāku domāt atkal par mācībām, protams, citu specialitāti. Ja izdosies, būs 2as augstākās :-) Un pabeigto augstskolu nenožēloju arī tā iemesla dēļ, ka, manuprāt, nav jau tikai svarīgas akadēmiskās zināšanas - man augstskola ir iemācījusi atbildību pret darbu, nepadošanos un grūtību pārvarēšanu (jo izdarīt var visu! :-)), kā arī citādu domāšanu un intereses. Kā arī, galu galā esmu gandarīta par to, ka man ir augstākā izglītība un par to, ka esmu tomēr bijusi gana gudra, lai man pienāktos diploms :-) Tas tā - savai pašapziņai par labu :-)