Es raudu Titānikā tajā vietā, kur vecais pāris gultā guļot, viens otru apķēruši, ir kopā savā pēdējā brīdī. Pat tagad atceroties to momentu acīs asaras. Vēl otrs moments, kas mani saraudināja, ir brīdis, kad visi bēg kur nu kurais, bet kuģa orķestris spēlē mūziku.
Nekas neesmu raudājusi par abiem galvenajiem varoņiem, jo neticu tādai īsai (lasi - iepazinos un uzreiz samīlējos) mīlestībai.
Mana pati īstākā raudamā filma ir P.S. I love you, jo saskatu dažas līdzības ar savu dzīvi. Esmu redzējusi vairāk kā 5 reizes, katru reizi visu vakaru noraudot. Patika arī The Time Traveler's Wife, arī visu vakaru noraudāju.
Nekad nav aizkustinājušas tādas filmas kā 7 pounds (noskatījos līdz galam, bet nekādīgi neaizķēra mani), A walk to remember, Remember me, kā arī filmas par dzīvniekiem.