vakars

Man ir tā, ka es kad klausos "prāta un sirds cīņā" izdomāju, ka tāpat pēc tam noteikti secināšu, ka vajadzēja tomēr paklausīt saprātam... Un tā arī daru.

Esmu ļoti emocionāls cilvēks,bet tagad sevi ļoti kontrolēju.Esmu skrējusi bez maz ar galvu sienā emociju vadīta.Bet tad sapratu,ka tas nav labākais.Tagad esmu sapratusi,ka negribu,lai man pašai būtu kauns par saviem stulbumā,kkādā prāta aptumsumā vai vēl kkādām prāta vētrā pieņemtiem lēmumiem vai izteiktiem tekstiem.Manās acīs viens īss brīdis emocionālas figņas nav vērts to daudzo kauna un nožēlas mēnešu/gadu,kuros pēc tam jādzīvo.
Es varbūt izvēlētos mūžīgi sekot savām emocijām tad,ja man nebūtu ko zaudēt.
Bet ja zini,ka ir 10000% vērts riskēt-tad riskē un seko jūtām.Man bija pirms dažiem gadiem,kad nu ļooooti viens superīgs džeks bija ieķēries sirdī,bet tagad esmu tik ļoti laimīga,ka nesekoju jūtām(kuras man iekšā brēca,ka vajag riskēt).Būtu zaudējusi foršu čomu un pašai būtu ļoti,ļoti liels kauns.

Man ļoti bieži šķiet,ka esmu uzlikusi sev bremzes,vienmēr domāju visus iespējamos variantus,sekas ,kas varētu notikt,ja rīkošos spontāni,pēc sajūtām,tas traucē.

Tikai žēl,ka nekad nav tādas skaidras nojausmas par potenciālo "zaudējumu." Protams,šovakar +1 saprātam,bet zinu,ka nākamnedēļ tā teikt atraušos no ķēdes. Atkal jāsecina,ka dzīvot ir neprātīgi interesanti un cilvēks ir tik neparasts ar šīm dažādajām tieksmēm,un rīcībām.

Patika, kā Heartkiller uzrakstīja.
Šobrīd ar tieši tādu domu cenšos sevi iegrožot simpātiju izrādīšanā vienam puisim, ar kuru jau tagad neredzu kopīgu nākotni un kurš īpaši neiespringst, lai mani iegūtu (jo laikam jūt, ka es pati vienmēr būšu pretimnākoša). Velns, nezinu, kādēļ vēl tās emocijas pie viņa velk. Te tiešām jādomā ar saprātu.

Jā,šis ir bezmaz vai eksistenciālas dabas jautājums - kā likvidēt ierobežojumu bremzes?

@paris, man liekas, ka bremzes likvidēt ir vieglāk, nekā tās uzlikt :D

nu nezinu,bremze beremzē nemanot :-)

Neklausu,bļin. Tieši man stāsts par to kā neklausu. Man ne visai gribējās iet uz satikšanos ar vienu puisi, bet tomēr aizgāju....
Āāāa, es nevarēju tikt no viņa vaļā pēc tam. Visu laiku prasīja, vai man nav auksts, gribēja rociņu paturēt, i bučot gribēja. Nu bāaaac. Man nācās sameloties,ka rīt tiksimies atkal,jo savādāk šovakar neliksies mierā. Bet es rīt nekur neiešu. (e)
Es zināju,ka nevajag iet, bet tomēr neklausīju.

Attiecībās es klausos intuīcijā, ļaujoties emocijām. Darbā esmu nospraudusi ļoti striktas robežas, tur klausos pieredzē un faktos, nedrīkstu bezatbildīgi ļauties jūtām, jo no tā, cik labi es kaut ko izdarīšu, būs atkarīga vairāku cilvēku ikdiena. Un pat tad, ja tikai viena cilvēka brīdi iespaidotu kāda mana darbība, es neatļautos to postīt tikai tāpēc, ka ļauties emocijām ir vieglāk+patīkamāk.

kāds ir aseksuāls vīrietis? ko tas nozīmē? tieshaam nezinu..

Ja runa ir par mīlestību, tad vienmēr esmu centusies vadīties pēc sajūtām un klausījusi sirdij :-P Jo, kur ir mīlestība, tur prātam nav vietas :-D

Esmu pilnīgs smadzeņu cilvēks, tieši ļaušanās un emocijas ir tās, ko man ir jāiemācās.

Labi,ka es vairs nedomāju kā Dementia.Kādreiz tik ļoti vadījos pēc tā,ko saka sirds... Ar prātu nedraudzējos vispār un priecājos,ka iznākums nav letāls. Jā, letāls,vārda tiešākajā nozīmē.
Bet no kļūdām mācās.

Vizbulīte* - nu vari paskatīties googlo par aseksualitāte,bet nu tāds,kas negrib seksu,skūpstus etc.