čau meitenes!
Es ar karstu tēmu.
Tātad, stāsts sākās tā..
Izteicu puisim komplimetu, par skaistu smaidu, neko nedomājot par tālāko. Komplimentus nedrīkst turēt kabatā, ja tādi ir.
Rakstījāmies. Smējāmies. Brīvi jutāmies. Nu karoče - viss super.
Uzrīkoju ballīti. Uzaicināju.
Atbrauca mani draugi un viņš ar saviem 2 draugiem.
Ballīte uz visiem 100%!
Visi smējās, iedzēra.
Bija par ko parunāt arī visiem savā starpā.
Protams liktenīgi, manas un viņa lūpas pirmo reizi saskārās uz balkona... Soļi tika sperti no abām pusēm. (es smēķēju. viņš nē.)
Gadu starpība mums ir 7 gadi.
Nu tas tā, lai vēlāk no visām pusēm var apskatīt.
Protams arī nakti pavadījām kaislīgi.
Pat ļoti. Sevi pat nepazinu. Nekad nerīkojos tā kā rīkojos tonakt.
Bijām iereibuši. Es tā nu normāli. Viņš teica, ka esot diezgan nost. Pamanīt to nevarēja.
No rīta ap 8ņiem jau aizbrauca prom.
Nu neko.
Neņemdama pie sirds baigi turpināju uzsākt kādu skaipa sarunu - tā, par gluži neko. Tāpat kā runājām pirms pārgulējām.
Jutu. Nu kkas nav. PROTAMS, KA NAV. Mums taču bija sekss.
sākās sarunas par to, ka viņš ir ticīgs. Es reliģiju nepanesu.
Lūdzu, vai nevaram nerunāt par tādām lietām.
Okej. Nerunājām, bet es vienalga baigi aizdomājos.
Aizgāju gulēt.
Šodien aizsūtīju sms, jo tiešām nevarēja saprast vai viņš joko vai tiešām tic. Jo jokot viņam patīk. Un par pilnībā visu.
Jā, esot ticīgs un viss esot nopietni.
Tad rodas jautājums - vai tavs jēzus ir mierā ar to, ka tu kniebies ar meiteni kuru satiec pirmo reizi dzīvē? Vai jēzus spēj pieņemt to, ka tu lielos daudzumos lieto grādīgo dziru?
Viņš ejot sūdzēt grēkus 2 reizes mēnesī un man arī vajadzētu pamēģināt!
Kā man vajadzētu uz šo reaģēt, es tiešām nezinu.
Kāds ir jūsu viedoklis?
Kādas domas kultos Tavā galvā pēc šitādiem tekstiem?
Piedodiet ja nesakarīgi. Esmu diezgan izsista no sliedēm. Nekad ar neko tādu neesmu sastapusies.
Vairāk jau es domāju par to reliģiju, un to seksuālo pieredzi manā gultāar viņu. Būšu baigi iespaidota dzirdot gan ticīgu, gan neticīgu cilvēku viedokļus!
UN NENOSODIET! :)
VISPĀR - es nevienu nenosodu par kkādu ticību kkam, jebkam..Vienkārši, šī tēma man nav tuva. Ja man neuzspiež, man ir vienalga. Katram sava dzīve.
Esmu kristīta, bet to izlēma mani vecāki nevis es. Es neatradu saikni ar garīgo pasauli. Nevajag arī.
Es ar viņu tiktos, ja vajadzētu un neņemtu vērā kam viņš tic un kam nē.
Bet vai viņš ir tiesīgs teikt, ka ir pilnā nopietnībā ticīgs..?