Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka lai cik lielas dusmas būtu, nu nedrīkst aizskart otra cilvēk jūtas, pēc šāda principa vienmēr esmu dzīvojusi. Bet draugs man ir pavisam citās domās, viņš dusmās pasaka tādas lietas, kuras ļoooti sāpina :-/ bet pēc tam saka, ka tas tak nebija nopietni, tas bija dusmās teikts un nesaprot kāpēc es par to pārdzīvoju un viņam neliekās, ka ir izdarījis kaut ko drausmīgu. Vienīgais ko varu darīt ir censties par to nedomāt, domāt tikai par labajām lietām, bet aizmirst(kā viņš vēlētos)to nu gan es nevaru. Un katra šāda reize tomēr iedragā attiecības. :-/ Bet cilvēki ir dažādi un mainīties nav tik viegli.
Tavā gadījumā vārdi tiešām ir ļoti sāpinoši, bet turies un mēģini to situāciju nepārdomāt visu laiku galvā, tā Tu mocīsi tikai pati sevi. Izrunājaties abi par šo situāciju, pastāsti kā tas lika Tev justies un viss tad vairs par to nedomā ;-)