Mans dzīves haoss sākās ar to, ka valstī sākās krīze, kas skāra ļoti smagi manu ģimeni un mani, manam tuvākajam cilvēciņam - brālim - atklāja briesmīgu slimību, man algu sāka neizmaksāt, bet uz mana vārda bija līzings, par kuru vajadzēja turpināt maksājumus, ar draugu nācās pavadīt 3 mēnešus atsevišķi dažādās valstīs utt. utt. Mūsu ģimene bija uz morālās sabrukšanas robežas, jo tas viss vienā brīdī likās par daudz. Es iegādājos mazu, mīļu mājdzīvnieku ar ticību tam, ka viņš atnesīs man labas domas, emocijas. Pēc pāris mēnešu ilgas saņemšanās ar draugu nolēmām pārcelties uz Angliju. Sākām dzīvi šeit (kaut arī daudziem liekas, ka aizbraukšana no Latvijas ir vieglākais ceļš, tad varu pateikt, ka lai cik tas "neticami" neizklausītos, ir nereāli grūti dzīvot bez draugiem, radiem svešā valstī, ja piedevām Tev nav tās valsts valoda dzimtā valoda, tikt pāri visiem tiem mūsu komplesiem...). Arī te dzīvojot nejutos ar sevi apmierināta, jo draugs strādā, bet es dzīvoju pa mājām. Kaut arī man gribētos attīstīties, tomēr pa lielam es paliku uz vietas attīstībā. Es baidījos, nejutos par sevi pārliecināta utt. Līdz vienā dienā es izlasīju ļoti labu domu graudu, kas man lika aizdomāties. Ko es REĀLI daru, lai mana dzīve mainītos uz labo pusi?? Es ceru uz veiksmi, bet es neesmu spērusi pat ne mazāko solīti tai pretī. Saņēmos, sāku sūtīt pieteikumus uz darbiņiem, šodien biju uz 1.darba interviju. Stress bija neaprakstāms, jo man pirmo reizi intervija notika ne dzimtajā valodā, bet es to pārdzīvoju un tiku saviem kompleksiem pāri. Pašlaik esmu tikusi tālāk uz 2. kārtu. Un, ziniet, es sāku justies jau nedaudz pašpārliecinātāka par sevi. Pat, ja nedabūšu šo konkrēto darbu, es tomēr būšu tikusi tam lielākajam šķērslim pāri - es būšu sākusi ko darīt, lai ļautu veiksmei pie manis atnākt...
Atvainojos, ka tik gari sarakstīju, bet tiešām ceru, kādam citam sanāks no mana rakstītā iedvesmoties, lai saņemtos un cīnītos!