Saprotams, ka depresija ir ļoti nopietna slimība, bet vēlējos dzirdēt kādu pieredzi vai varbūt ir kāds zinošāks šajā jautājumā. Man jau kādu laiku nomoka domas par vienu paziņu. Itkā ir depresija, bet reizēm uznāk tāda sajūta, ka tas kādas parasti ir depresijas iezīmes kaut kā neliekas kopā.
Cik esmu dzirdējusi depresijas nomākti cilvēki parasti tieši vēlas attālināties no citiem, vēlas būt vieni utt. Bet paziņai šķiet ir tieši otrādāk, ir daži cilvēki ar ko tieši vēlas būt tuvākā kontaktā, mazliet pat šķiet izslēdzot to, ka tam cilvēkam arī ir sava dzīve, vēlas visu laiku tikties, sarunāties, lai tikai ar viņu divatā utt. Tas man neskar, bet zinu, ka mums apkārtējiem visu laiku ir tāda kā milzīga vainas sajūta ka šai personai ir slikti.
+ vairākas reizes jau bijis tā, ka brīdī, kad atkal nav tik daudz pievērsta uzmanība, tad atkal slimības kritumi, jāglābj, kaut kas slikts notiek…utt.
Varbūt šeit pat kādam ir bijusi saskarsme ar šo slimību un var izstāstīt vai šādas sajūtas ir ok?
2
