Zemākais punkts dzīvē

Aldis30 @ 27.08.2023 12:11

Tas ir skaidrs ka nevar no zila gaisa vadīties pēc sajūtām.
Man interisē kā dabūs tiešos pierādijumus? Jo īpaši ja tas nav noticis pavisam nesen.

Ja tevi interesē šis jautājums, meklē atbildes uz to googlē. Noteikti varēsi atrast rakstus profesionālās vietnēs, tiesu apkopojumus, spriedumus.

Tigeriene @ 27.08.2023 12:03

Pārsvarā jā, bet ne pilnīgi visu, protams. Ir lietas, par kurām man pašai jāmaksā.
Ome vistrakāk, un pēc tam mamma. Ome ļoti ietekme mammu, un reizēm viņa pavelkas līdzi un piekrīt viņas viedoklim, ka es kaut ko nedrīkstu darīt. Kaut gan mammai jābūt galvenajai attiecībā pret mani. Bet omei tas pilnībā neinteresē.
Ome pat dažreiz cenšas ierobežot manu mammu (savu meitu)! Viņa ir pilnīgi...
Un ja arī citreiz es tomēr aizeju kaut kur, kad viņa negrib, kad atnāku mājās, tad ir tracis. Riebjās man to visu klausīties. Apnicis. Bet esmu strupceļā.
Un mamma ik pa laikam, kad es mierīgi kaut ko pasaku vai pajautāju (ok, ne tikai es), viņa atbild ar kliegšanu.
Tētis vienīgais "labais". Nu nosacīti. Viņš jau arī savā veidā ir dīvains, bet nu vismaz viņš ir diezgan vaļīgs un kad man kas nepieciešams vai gribas, tad vislielākā iespēja būs, ka tieši tētis varēs man to dabūt/nodrošināt.
Nu jā. Kaut kā man no tā ārprāta bija/ir jānolien. Sāku gleznot. Palika labāk, bet nu tāpat.
Es nezinu, kā vispār es tik ilgi varēju tā izdzīvot. Kā es nesajuku. Vot, to es nesaprotu. Bet kaut kā, acīmredzot, izdevās.

Tas, ka pati saproti, ka situācija nav ok, jau ir labi, bet īsti nav skaidrs, ko tieši Tu dari vai taisies darīt, lai to uzlabotu? Gleznošana ļauj no tā uz brīdi atiet, bet tā problēmu nekādā mērā nerisina, tikai veicina tās ieilgšanu.

user983573 @ 25.08.2023 23:40

Man zemākais punkts bija starp gadiem 17-21. Nezinu vai man tiešām varētu uzstādīt diagnozi depresija, bet bija ļoti bieži nomākts garastāvoklis, apātija, nekādu cerību vai domu par nākotni, reizēm nenormāla vientulība. Domāju, ka esmu nekam nederīga, nevienam nevajadzīga, neviens mani nekad nemīlēs utt.
Tiku ārā no tā caur attiecībām. Labas attiecības tiešām var izvilkt no dziļas bedres, pat ja tās ilgst tikai 2-3 gadus. Kā arī sapratu, ka visam tam psiholoģiski zemajam punktam pamatā bija vecāku attieksme pret mani, visu manu bērnību. Tagad bieži to redzu arī citās aptuveni tāda vecuma meitenēs, kad viņām šķiet, ka ir nekam nederīgas un pašas nesaprot, kāpēc viņām tā šķiet. Es tolaik arī nesapratu. Bet bieži vien cilvēki ar zemu pašvērtējumu ir miesīgu vecāku audzināti būt ar zemu pašvērtējumu, sevi par visu nežēlīgi kritizēt, uzbrukt sev, sodīt.
Ar vecākiem man attiecības pēdējos gados ir tikai pasliktinājušās, kopš sāku ķidāt viņus kā vecākus, lai gan viņi ir sākuši pret mani izturēties labāk. Bet manās acīs tam visam ir par vēlu.

Njā. Šo piemirsu. Mamma man dažreiz saka, ka es neko nevaru, ka es negribēšu, man neinteresēs u.t.t. Un tas viss taču iekodējas smadzenēs, pat ja tu to negribi. Un tad vienā brīdī tiešām sāc domāt, ka esi stulba. 😭😭😭 "Mīļš paldies" mammai.

AnnnaMannna @ 27.08.2023 12:09

Atdalies no ģimenes fiziski un emocionāli. Sāc strādāt, lai apmaksātu pati sev vajadzīgo, pat ja sākumā būs jādzīvo pieticīgi, sāc dzīvot atsevišķi (saprotu, ka kopā dzīvo), retāk komunicēt, tikties, nestāstīt par saviem plāniem.

Bet es neesmu pietiekami vesela pagaidām (hroniska slimība, kas ierobežo dzīves iespējas), lai varētu strādāt kaut ko baigi.
Es jau ļoti, ļoti ceru, ka man stāvoklis uzlabosies tik tālu, lai varētu strādāt. Ļoti ceru.
Es jau labprāt nekad nestāstītu, bet ja es "pa kluso" kur mēdzu aiziet, tad tāpat pēc tam prasa, un viņa ir vēl dusmīgāka, nekā pirms tam, jo neesmu jau sākumā pateikusi, kur došos.

Jānis Parastais @ 27.08.2023 12:14

Tas, ka pati saproti, ka situācija nav ok, jau ir labi, bet īsti nav skaidrs, ko tieši Tu dari vai taisies darīt, lai to uzlabotu? Gleznošana ļauj no tā uz brīdi atiet, bet tā problēmu nekādā mērā nerisina, tikai veicina tās ieilgšanu.

A ko man darīt? Es jau tā pati nekliedzu uz viņām, lai neprovocētu, runāju mierīgi, piesardzīgi.
Ko es taisos? Nu to arī taisos darīt. Strādāt un sapelnīt pietiekami daudz naudas dzīvoklim.

Vispār neko nevari strādāt, ja iziet ārā no mājām vari? Attālinātais darbs?
Raksti, ka esi 23+, tāpēc "Kaut gan mammai jābūt galvenajai attiecībā pret mani." nolasās vecumam neatbilstoši.

mjauvau @ 27.08.2023 12:41

Vispār neko nevari strādāt, ja iziet ārā no mājām vari? Attālinātais darbs?
Raksti, ka esi 23+, tāpēc "Kaut gan mammai jābūt galvenajai attiecībā pret mani." nolasās vecumam neatbilstoši.

Nu...es te baigi negribu visu vēl sīkāk stāstīt, bet slimības dēļ es visu laiku klepoju. Un šis būtu ļoooooti labs iemesls kāpēc kaut kur nepieņemt.
Attālināto nevaru, jo es nevaru mājas vidē koncentrēties.
Vecumam neatbilstoši...nu jā. Tā ir. Saprotu. Redz, kā ģimene mani apstrādājusi...pilnīgi greiza domāšana par dzīvi. Viņi neapzinās, ko man nodarījuši. 😪

Es, protams, saprotu, ka problēma ir dziļāka emocionāli, jo, ja tas būtu tik vienkārši, meitene jau sen būtu to darījusi. Tomēr vienīgais, kas tur var palīdzēt, ir pārvākties un pašai sevi uzturēt. Nekas cits nepalīdzēs, jo, ja ar kaut ko izdosies uzlabot pašsajūtu šobrīd, rītdiem kontrolējošie radi to sabojās.
Sākumam var noīrēt dzīvokli ar kādu kopā, būs lētāk. Vai kopmītnēs (var dzīvot arī nestudējošie) - var sev paņemt veselu istabu vai dalīt to ar citu. Saplānot līdz centam visu, cilvēki tiek galā kaut kā ar mazām algām. Senāk normāli (atbilstoši tam, ka cilvēks bez izglītības) varēja pelnīt online kazino. Tur grafiku varēja saplānot ar studijām, varbūt tad izmācīties par kaut ko pelnošāku. Vai aizbraukt peļņā uz ārzemēm.
Otrs variants, ja tomēr paliek dzīvot ar radiem, tad, ja pašai nav naudas tam, pārliecināt viņus, ka vajag psihologu, psihoterapeitu, un tad terapijā nonākt līdz secinājumam, ka ir jāizvācas.
Gleznošana ir veids, kā aizmirsties, bet kāds plāns tālāk?

Tigeriene @ 27.08.2023 12:56

Nu...es te baigi negribu visu vēl sīkāk stāstīt, bet slimības dēļ es visu laiku klepoju. Un šis būtu ļoooooti labs iemesls kāpēc kaut kur nepieņemt.
Attālināto nevaru, jo es nevaru mājas vidē koncentrēties.
Vecumam neatbilstoši...nu jā. Tā ir. Saprotu. Redz, kā ģimene mani apstrādājusi...pilnīgi greiza domāšana par dzīvi. Viņi neapzinās, ko man nodarījuši. ?

Atvaino, neizlasīju par klepu, tā kā manis minētais online kazino neder, bet nu ir taču darbi, kur neprasa komunikāciju ar cilvēkiem. Pārsvarā tie ir darbi, kas veicami ar kādu izglītību, bet noteikti var piemeklēt ko citu arī.. šūšana?
Kamēr nestrādā un nestudē (atvaino, ja kļūdos, pieņēmums), pamācies kaut ko - budźeta programmas, izglītība pieaugušajiem programma, kaut kādi IT kursi, coursera.. daudz kur vajag finanses vai līdzfinansēt, bet jāmeklē izeja no situācijas.

Pilnīgi piekrītu AnnnaMannna. Tu vari iet pie ģimenes ārsta, atklāt savu strupceļa sajūtu un lūgt bezmaksas nosūtījumu dažām reizēm pie psihologa. Iegūsi citu skatījumu un izdosies visu mainīt.

Tigeriene @ 27.08.2023 12:56

Nu...es te baigi negribu visu vēl sīkāk stāstīt, bet slimības dēļ es visu laiku klepoju. Un šis būtu ļoooooti labs iemesls kāpēc kaut kur nepieņemt.
Attālināto nevaru, jo es nevaru mājas vidē koncentrēties.
Vecumam neatbilstoši...nu jā. Tā ir. Saprotu. Redz, kā ģimene mani apstrādājusi...pilnīgi greiza domāšana par dzīvi. Viņi neapzinās, ko man nodarījuši. ?

Piedod, zinu, ka izklausīsies skarbi, bet izskatās, ka pati nevēlies tikt laukā no tās bedres un tikai meklē attaisnojumus un sūdzies, ka viss un visi ir slikti. Ir dažādi darbi, kur netraucē veselības stāvoklis. Jā, ir grūti, bet vajag kārpīties laukā, lai cik tas sarežģīti nebūtu. Tas ir tikai neliels laika posms, ko vajag pārciest, lai pēc tam dzīvotu normāli.

Ja cilvēks ir spējīgs strādāt, vienmēr var atrast darbu. Par apkopēju noteikti pieņems. Slikts darbs? Jā, bet kaut ko noīrēt varēs, un nekas tā nemotivē atrast labu darbu kā slikts darbs. Sēdēšana vecāku mājās nemotivēs. Ja ir sava dzīvesvieta, var sākt skatīties uz attālinātiem darbiem. Lai gan tas ''nevaru koncentrēties'' skan pēc atrunas. Ja apkārt nemaisās mazi kliedzoši bērni visu dienu, tad objektīvi nekāda lielā problēma te nevar būt.

Tigeriene @ 27.08.2023 12:56

Nu...es te baigi negribu visu vēl sīkāk stāstīt, bet slimības dēļ es visu laiku klepoju. Un šis būtu ļoooooti labs iemesls kāpēc kaut kur nepieņemt.
Attālināto nevaru, jo es nevaru mājas vidē koncentrēties.
Vecumam neatbilstoši...nu jā. Tā ir. Saprotu. Redz, kā ģimene mani apstrādājusi...pilnīgi greiza domāšana par dzīvi. Viņi neapzinās, ko man nodarījuši. ?

Visam ir tikai atrunas, pati saki, ka labprāt nestrādātu nekad. Sorry, Tev ir bērna un “taker” domāšana, neko nedari, lai uzlabotu situāciju, kko sapņo par dzīvokļa pirkšanu cashā pēc 10 gadiem, bet ir otmazkas, lai nestrādātu. Njā, turpini sapņot, un lūdz Dievu, lai nīstā ome un mamma nenomirst, jo bez viņu naudas badā nomirsi.

Es laikam kaut kur palaidu garām, ka viņa grib nekad nestrādāt? Te rakstīja, ka grib strādāt un krāt.
Veselību!

Labi labi, it kā te kāda par apkopēju rautos strādāt 😁
Ja ar seksualitāti viss ok, tad atrastu štuceri un pārceltos pie viņa, tā daudzas dara, kurām vecāki piebesījuši. 😀
Tad variants sākt pelnīt ar gleznošanu un noīrēt pašai vai ar kādu kopā lētu dzīvokli.

Tad variants sākt pelnīt ar gleznošanu

Tas variants no tās pašas sērijas, kur arī pārdot graustu par miljoniem? :D

mjauvau @ 27.08.2023 13:17

Pilnīgi piekrītu AnnnaMannna. Tu vari iet pie ģimenes ārsta, atklāt savu strupceļa sajūtu un lūgt bezmaksas nosūtījumu dažām reizēm pie psihologa. Iegūsi citu skatījumu un izdosies visu mainīt.

Jā, pavisam aizmirsu par šo iespēju.
Var saņemt 10 bezmaksas psihologa vizītes. Tas ir maz, bet tomēr labāk nekā nekas!

AnnnaMannna @ 27.08.2023 13:12

Es, protams, saprotu, ka problēma ir dziļāka emocionāli, jo, ja tas būtu tik vienkārši, meitene jau sen būtu to darījusi. Tomēr vienīgais, kas tur var palīdzēt, ir pārvākties un pašai sevi uzturēt. Nekas cits nepalīdzēs, jo, ja ar kaut ko izdosies uzlabot pašsajūtu šobrīd, rītdiem kontrolējošie radi to sabojās.
Sākumam var noīrēt dzīvokli ar kādu kopā, būs lētāk. Vai kopmītnēs (var dzīvot arī nestudējošie) - var sev paņemt veselu istabu vai dalīt to ar citu. Saplānot līdz centam visu, cilvēki tiek galā kaut kā ar mazām algām. Senāk normāli (atbilstoši tam, ka cilvēks bez izglītības) varēja pelnīt online kazino. Tur grafiku varēja saplānot ar studijām, varbūt tad izmācīties par kaut ko pelnošāku. Vai aizbraukt peļņā uz ārzemēm.
Otrs variants, ja tomēr paliek dzīvot ar radiem, tad, ja pašai nav naudas tam, pārliecināt viņus, ka vajag psihologu, psihoterapeitu, un tad terapijā nonākt līdz secinājumam, ka ir jāizvācas.
Gleznošana ir veids, kā aizmirsties, bet kāds plāns tālāk?

Ai, es nezinu. Godīgi sakot, esmu mazliet apjukusi. Ja es nebūtu atkarīga no ārstiem, es sen, sen jau būtu aizlaidusies uz ārzemēm. Domā, es par to neiedomājos? Protams, ka iedomājos! Bet...idiotiskā slimība liek man palikt, kur esmu. 💔 Mainīt ārstus, slimnīcas būtu par traku. Tā jau man tomēr nācās tepat Latvijā to izdarīt neplānoti. Nepatīk man tas. Ir ļoooti grūti pierast pie jauniem ārstiem un slimnīcas(-ām). Ārzemēs to darīt būtu vēl grūtāk. Kārtējo reizi stāstīt savu "piedzīvojumu" ar šo slimību...tas ir emocionāli smagi. Tik ļoti apnicis man to darīt atkal un atkal.

Labi, es tālāk labāk neturpināšu.
Zinu, ka jāsaņemas beidzot un jāsāk kaut kas lietas labā darīt kaut vai kādu mazumiņu. Pēc tam var jau vairāk ko izdarīt, un tā lēnām uz priekšu. Un tad jau būs labi. Neesmu jau tik dumja. Ļoti labi to saprotu.
Patiesībā man kauns liels par to, ka citi, ar vēl briesmīgākām vainām izdara vairāk, nekā es un tiešām dzīvo laimīgu un piepildītu dzīvi.

user983573 @ 27.08.2023 13:58

Tas variants no tās pašas sērijas, kur arī pārdot graustu par miljoniem? :D

Katrs pelnīt saprot ar ko citu.
Gleznot uz pasūtījumiem vai reprodukcijas un tirgot facebook, gadatirgos nodrošinātu labākus ikmēneša ienākumus, kā strādāšana par apkopēju.
Basic akrila, eļļas krāsas un audums uz rāmja maksā salīdzinoši kapeikas un pat tirgojot gleznas zem 100eiro peļņa sanāktu.

Tigeriene @ 27.08.2023 14:49

Labi, es tālāk labāk neturpināšu.
Zinu, ka jāsaņemas beidzot un jāsāk kaut kas lietas labā darīt kaut vai kādu mazumiņu. Pēc tam var jau vairāk ko izdarīt, un tā lēnām uz priekšu. Un tad jau būs labi. Neesmu jau tik dumja. Ļoti labi to saprotu.
Patiesībā man kauns liels par to, ka citi, ar vēl briesmīgākām vainām izdara vairāk, nekā es un tiešām dzīvo laimīgu un piepildītu dzīvi.

Nav par ko kaunēties 👍
Sāc darīt, kas tev patīk 👍