Zemākais punkts dzīvē

akul12 @ 26.08.2023 11:45

Mani fascinē cik daudz meiteņu izgājušas cauri toksiskām attiecībām, bet tāpat te strīdas ar puišiem, ka tādi topG neeksistē.
Es gan saredzu saistību starp topG alfa tēviņiem un iekļūšanu toksiskās attiecībās.

Nezinu, kas ir topg un citi jūsu jocīgi apzīmējumi.
Toksiskas attiecības ne vienmēr nozīmē, ka vainīgs ir vīrietis. Toksisks var būt jebkurš cilvēks neatkarīgi no dzimuma.
Piemēram, manas neveselīgās attiecības tādas bija tādēļ, ka satikāmies divi cilvēki ar problēmām un mūsu mijiedarbība bija slikta, varbūt satiekoties citā laikā būtu citādāk.
Vai bieži arī vienkārši diviem cilvēkiem nesakrīt uzskati utt, izšķiras un ar nākamo partneri, kas sameklēts atbilstošāks, veidojas labākas attiecības.

akul12 @ 26.08.2023 11:45

Mani fascinē cik daudz meiteņu izgājušas cauri toksiskām attiecībām, bet tāpat te strīdas ar puišiem, ka tādi topG neeksistē.
Es gan saredzu saistību starp topG alfa tēviņiem un iekļūšanu toksiskās attiecībās.

Vari kādu diskusiju arī nepiedirst? Iemācies paklusēt, dzīvē noderēs. Tas pats parastajam Jānim

31.oktobris @ 26.08.2023 11:49

Manuprāt, viņa labi apzinās, ka ir upura lomā.Nav jau tik dumja, ka nesaprastu,šo lomu diezgan labi izmanto sev par pamatu. Upuriem ir diezgan izdevīgi būt"upura lomā", jo tā viņi var sagaidīt vēlamo attieksmi pret sevi no citiem. Citi un apkārtējie viņus pažēlos, uzmundrinās. Un par cik autore-Elisa M. un citi ir pieraduši un ļoti labi iemācijšies dzīvot ar upura gēnu, tad viņai ir ļoti ērti tajā būt. Jāmaina nekas nav, ir pierasts. Viņi ir cietēji, kuri ciešs un itkā nav vainīgi pie partnera vai citu cilvēku uzvedības. Kāpēc autorei kautko mainīt? Ja var tā pat labi dzīvot. Man jāsaka, ka viņa pati ir izvēlējusies šādas attiecības, tātad ir labi dzīvot kā nemīlētai, ja viņa negribētu būt upuris, tad jau sen pamestu un aizietu prom no šīm nemilošajām attieiecībām. Bet vienkāršāk un ērtāk ir neko nemainīt un dzīvot, kā abižotajai.

Upura loma neveidojas no tā, ka cilvēks vienkārsi izdomājis, ka grib būt upuris, apakšā ir nepareizā domāšana, uzvedības modeļi no bērnības. To visu var atrisināt strādājot ar sevi, bet tas nav viegli.

Lula @ 26.08.2023 11:54

Vari kādu diskusiju arī nepiedirst? Iemācies paklusēt, dzīvē noderēs. Tas pats parastajam Jānim

Par ko man klusēt? Par topG vīriešiem? 🧐

Lula @ 26.08.2023 11:54

Vari kādu diskusiju arī nepiedirst? Iemācies paklusēt, dzīvē noderēs. Tas pats parastajam Jānim

Es kaut ko nepareizi pateicu? Tieši Tu esi tā, kam būtu jāmācās paklusēt, ja nav ko teikt. Piekakā katru diskusiju ne par tēmu piesienoties pie vārdiem, jo nespēj iebraukt teikstā ko pati izlasa, galvenais, ka tik ko iekomentēt.

Visi tīņu gadi - cietu no seksuālas vardarbības un centos to ļoti slēpt no apkārtējiem, jo baidījos,ka kāds uzzinās. Izveidoju "personību" skolā un daudz meloju, pulciņos, liku masku,ka man viss vienalga = praktiski radīju ilūziju. Mācībās nevarēju noturēt uzmanību, nemācījos. Vistrakākais sākās pēc tam - neuzticība cilvēkiem, sajūta,ka visi tev melo, kaut ko grib no tevis, ar katru gadu tas palieka ar vien spēcīgāk. Terapija sākumā palīdzēja, dzēru zāles un paliku vispār bez emocijām. Pirmo reizi par to sāku runāt 7 gadus vēlāk uz ko man terapeits pateica "Es nezinu vai varu Tev vairs palīdzēt...". Tad atkal bija pagruvums, jo parādījās nopietnas veselības problēmas. Viens pēc viena viss gāzās kā Domino kauliņi un likās, ka tas nebeigsies. Pamazām zaudēju pāris draugus - mana neuzticība cilvēkiem auga ar vien vairāk, kaut gan īsti nebija pamata. Tas ir aizsargmehānisms, jo negribu vairs nekad piedzīvot to, kam gāju cauri. Es sāku vairāk pavadīt laiku ar sevi, lasīt, iedziļinājos psiholoģijā un pamazām sāka viss kārtoties, sapratu, ka citiem radu toksisku vidi ar savām problēmām, tāpēc izolēju sevi kamēr sāku justies kaut cik spējīga. Protams,ka liels nopelns ir manām draudzenēm, kuras mani vilka no mājas vai centās pavadīt laiku, nekad nespieda runāt,ja nevēlējos. Tā ir diez gan smaga tēma un domāju,ka vēl ilgi ar to visu nāksies cīnīties - tas atstāj sekas un attiecībām, ikdienu, uzticību un daudz citiem dzīvei būtiskiem aspektiem. Kad pieņēmu,ka tā nebija mana vaina un es to nebiju pelnījusi, tad sāku justies pēc cilvēka, bet tas arī nenāca viegli un ar to ir ļoti jāstrādā.

Hermia @ 26.08.2023 13:15

Visi tīņu gadi - cietu no seksuālas vardarbības un centos to ļoti slēpt no apkārtējiem, jo baidījos,ka kāds uzzinās. Izveidoju "personību" skolā un daudz meloju, pulciņos, liku masku,ka man viss vienalga = praktiski radīju ilūziju. Mācībās nevarēju noturēt uzmanību, nemācījos. Vistrakākais sākās pēc tam - neuzticība cilvēkiem, sajūta,ka visi tev melo, kaut ko grib no tevis, ar katru gadu tas palieka ar vien spēcīgāk. Terapija sākumā palīdzēja, dzēru zāles un paliku vispār bez emocijām. Pirmo reizi par to sāku runāt 7 gadus vēlāk uz ko man terapeits pateica "Es nezinu vai varu Tev vairs palīdzēt...". Tad atkal bija pagruvums, jo parādījās nopietnas veselības problēmas. Viens pēc viena viss gāzās kā Domino kauliņi un likās, ka tas nebeigsies. Pamazām zaudēju pāris draugus - mana neuzticība cilvēkiem auga ar vien vairāk, kaut gan īsti nebija pamata. Tas ir aizsargmehānisms, jo negribu vairs nekad piedzīvot to, kam gāju cauri. Es sāku vairāk pavadīt laiku ar sevi, lasīt, iedziļinājos psiholoģijā un pamazām sāka viss kārtoties, sapratu, ka citiem radu toksisku vidi ar savām problēmām, tāpēc izolēju sevi kamēr sāku justies kaut cik spējīga. Protams,ka liels nopelns ir manām draudzenēm, kuras mani vilka no mājas vai centās pavadīt laiku, nekad nespieda runāt,ja nevēlējos. Tā ir diez gan smaga tēma un domāju,ka vēl ilgi ar to visu nāksies cīnīties - tas atstāj sekas un attiecībām, ikdienu, uzticību un daudz citiem dzīvei būtiskiem aspektiem. Kad pieņēmu,ka tā nebija mana vaina un es to nebiju pelnījusi, tad sāku justies pēc cilvēka, bet tas arī nenāca viegli un ar to ir ļoti jāstrādā.

Vismaz vainīgais tika saukts pie atbildības?

law7 @ 26.08.2023 18:16

Vismaz vainīgais tika saukts pie atbildības?

Nē.Baidījos par to runāt,likās apkaunojosi un zināju,ka līdz kapa malai nevēlos lai to kāds uzzina. Pirmais cilvēkam kam to pateicu bija terapeits 7 gadus vēlāk,jo man tas traucēja funkcionēt kā normālam cilvēkam.

Hermia @ 26.08.2023 13:15

Visi tīņu gadi - cietu no seksuālas vardarbības un centos to ļoti slēpt no apkārtējiem, jo baidījos,ka kāds uzzinās. Izveidoju "personību" skolā un daudz meloju, pulciņos, liku masku,ka man viss vienalga = praktiski radīju ilūziju. Mācībās nevarēju noturēt uzmanību, nemācījos. Vistrakākais sākās pēc tam - neuzticība cilvēkiem, sajūta,ka visi tev melo, kaut ko grib no tevis, ar katru gadu tas palieka ar vien spēcīgāk. Terapija sākumā palīdzēja, dzēru zāles un paliku vispār bez emocijām. Pirmo reizi par to sāku runāt 7 gadus vēlāk uz ko man terapeits pateica "Es nezinu vai varu Tev vairs palīdzēt...". Tad atkal bija pagruvums, jo parādījās nopietnas veselības problēmas. Viens pēc viena viss gāzās kā Domino kauliņi un likās, ka tas nebeigsies. Pamazām zaudēju pāris draugus - mana neuzticība cilvēkiem auga ar vien vairāk, kaut gan īsti nebija pamata. Tas ir aizsargmehānisms, jo negribu vairs nekad piedzīvot to, kam gāju cauri. Es sāku vairāk pavadīt laiku ar sevi, lasīt, iedziļinājos psiholoģijā un pamazām sāka viss kārtoties, sapratu, ka citiem radu toksisku vidi ar savām problēmām, tāpēc izolēju sevi kamēr sāku justies kaut cik spējīga. Protams,ka liels nopelns ir manām draudzenēm, kuras mani vilka no mājas vai centās pavadīt laiku, nekad nespieda runāt,ja nevēlējos. Tā ir diez gan smaga tēma un domāju,ka vēl ilgi ar to visu nāksies cīnīties - tas atstāj sekas un attiecībām, ikdienu, uzticību un daudz citiem dzīvei būtiskiem aspektiem. Kad pieņēmu,ka tā nebija mana vaina un es to nebiju pelnījusi, tad sāku justies pēc cilvēka, bet tas arī nenāca viegli un ar to ir ļoti jāstrādā.

Es tevi ļoti jūtu.
Skauju. ❤️

Hermia @ 26.08.2023 18:47

Nē.Baidījos par to runāt,likās apkaunojosi un zināju,ka līdz kapa malai nevēlos lai to kāds uzzina. Pirmais cilvēkam kam to pateicu bija terapeits 7 gadus vēlāk,jo man tas traucēja funkcionēt kā normālam cilvēkam.

Pēc likuma tu joprojām vari saukt šo cilvēku pie atbildības.
Garīgi man ar to nav saskarsmes, bet pieņemu, ka tas būtu smagi, tomēr varbūt dotu kādu mierinājumu, noslēguma sajūtu šim posmam un mazinātu iespēju, ka šis cilvēks to varētu atkārtot ar citām.
Protams, pašai jāsaprot, vai gribas to visu celt augšā un ar to ņemties, bet, ja gribas, tāda iespēja vēl ir!

AnnnaMannna @ 26.08.2023 21:09

Pēc likuma tu joprojām vari saukt šo cilvēku pie atbildības.
Garīgi man ar to nav saskarsmes, bet pieņemu, ka tas būtu smagi, tomēr varbūt dotu kādu mierinājumu, noslēguma sajūtu šim posmam un mazinātu iespēju, ka šis cilvēks to varētu atkārtot ar citām.
Protams, pašai jāsaprot, vai gribas to visu celt augšā un ar to ņemties, bet, ja gribas, tāda iespēja vēl ir!

Kā pierādīt vainu? Nevar taču pateikt ka mani izvaroja tas un tas cilvēks dadzus gadus atpakaļ. Lūdzu arestējiet viņu jo es tā teicu.

Tuva ģimenes locekļa pašnāvība. Ilgi nebiju viņam zvanījusi, apciemojusi, jo likās, ka esmu tik aizņemta, gan jau kaut kad vēlāk. Kad pēc nāves aizbraucu uz viņa dzīvokli, tad sapratu, ka viņa telefonā kā ekrānsaudzētājs ir mana bilde.. Ilgi domāju, kā būtu, ja būtu, ka varbūt varēju to novērst, kaut kā palīdzēt. Pašai sākās domas par pašnāvību. Pēc mazāk kā gada, kad jau kaut cik biju apradusi ar to domu, ka ir kā ir un jādzīvo tālāk, ļoti pēkšņi uzzināju, ka manam pašam, pašam tuvākajam cilvēciņam, kurš mani mīlēja vairāk nekā jebkurš mani spēs mīlēt, ir vēzis, nepagāja ne nedēļa un cilvēks nomira. Bija smagi. Katru reizi, kad telefonā skanēja specifiskas aplikācijas paziņojums, joprojām likās, ka tās ir ziņas no viņa. Likās, ka neviens par mani vairs neinteresējas.

AnnnaMannna @ 26.08.2023 21:09

Pēc likuma tu joprojām vari saukt šo cilvēku pie atbildības.
Garīgi man ar to nav saskarsmes, bet pieņemu, ka tas būtu smagi, tomēr varbūt dotu kādu mierinājumu, noslēguma sajūtu šim posmam un mazinātu iespēju, ka šis cilvēks to varētu atkārtot ar citām.
Protams, pašai jāsaprot, vai gribas to visu celt augšā un ar to ņemties, bet, ja gribas, tāda iespēja vēl ir!

Manā gadījumā tur cilvēks jau sen ir aizsaulē.Bet es negāju, kad arī apzinājos,ka tas ir likuma pārkāpums, man bija savi iemesli un arī tad likās,ka neuztvers mani nopietni.Taču seksuālās vardarbības pierādīt ir grūti un komplicēti.Protams,ja tas ir bērns un reakcija ir uzreiz,tad tas ir reālāk. Man jau vairs neko tā tiesa nemainītu, jo tā ir psiholoģiska trauma, kas ietekmē daudz un dažādi, tiesa būtu tikai formalitāte.
Protams,ka cilvēki ir jāsauc pie atbildības, un tagad cik redzu to arī intensīvi dara un redzu, ka cilvēki laicīgi saņem palīdzību un vainīgie tiek sodīti.

Aldis30 @ 26.08.2023 21:16

Kā pierādīt vainu? Nevar taču pateikt ka mani izvaroja tas un tas cilvēks dadzus gadus atpakaļ. Lūdzu arestējiet viņu jo es tā teicu.

Ar to nav jānodarbojas cietušajam. Tas ir attiecīgo iestāžu uzdevums. Galvenais pierādījums ir cietušā liecība un tad ir dažādi pierādījumi, kas tieši vai netieši apstiprina cietušā vai aizdomās turētā liecību patiesumu vai nepatiesumu.

Ja vainīgais ir aizsaulē, tad, protams, nekādu kriminālprocesu vairs nedrīkst uzsākt.

law7 @ 27.08.2023 10:09

Ar to nav jānodarbojas cietušajam. Tas ir attiecīgo iestāžu uzdevums. Galvenais pierādījums ir cietušā liecība un tad ir dažādi pierādījumi, kas tieši vai netieši apstiprina cietušā vai aizdomās turētā liecību patiesumu vai nepatiesumu.

Es arī varu izdomāt kaut kādus pekstiņus un liecināt par kādu cilvēku kas man nepatīk, man vairāk interisē kā tieši pierādīs vainu? Kuri ir tie pierādijumi kas "tieši apstiprina" (Taviem vārdiem)

Lorra @ 25.08.2023 21:25

Tevi uztur vecāki? Kas ir tie cilvēki kuri tevi tik ļoti kontrolē? Es nespēju iedomāties kā 23(?) gados var būt tik ļoti liela kontrole. Tas ir tiešām traki. Tu takš vari iedzīvoties nopietnās mentālās problēmās un pēc tam būs jātērē nauda psihologiem, zālēm un visam pārejām.

Pārsvarā jā, bet ne pilnīgi visu, protams. Ir lietas, par kurām man pašai jāmaksā.
Ome vistrakāk, un pēc tam mamma. Ome ļoti ietekme mammu, un reizēm viņa pavelkas līdzi un piekrīt viņas viedoklim, ka es kaut ko nedrīkstu darīt. Kaut gan mammai jābūt galvenajai attiecībā pret mani. Bet omei tas pilnībā neinteresē.
Ome pat dažreiz cenšas ierobežot manu mammu (savu meitu)! Viņa ir pilnīgi...
Un ja arī citreiz es tomēr aizeju kaut kur, kad viņa negrib, kad atnāku mājās, tad ir tracis. Riebjās man to visu klausīties. Apnicis. Bet esmu strupceļā.
Un mamma ik pa laikam, kad es mierīgi kaut ko pasaku vai pajautāju (ok, ne tikai es), viņa atbild ar kliegšanu.
Tētis vienīgais "labais". Nu nosacīti. Viņš jau arī savā veidā ir dīvains, bet nu vismaz viņš ir diezgan vaļīgs un kad man kas nepieciešams vai gribas, tad vislielākā iespēja būs, ka tieši tētis varēs man to dabūt/nodrošināt.
Nu jā. Kaut kā man no tā ārprāta bija/ir jānolien. Sāku gleznot. Palika labāk, bet nu tāpat.
Es nezinu, kā vispār es tik ilgi varēju tā izdzīvot. Kā es nesajuku. Vot, to es nesaprotu. Bet kaut kā, acīmredzot, izdevās.

Aldis30 @ 27.08.2023 11:36

Es arī varu izdomāt kaut kādus pekstiņus un liecināt par kādu cilvēku kas man nepatīk, man vairāk interisē kā tieši pierādīs vainu? Kuri ir tie pierādijumi kas "tieši apstiprina" (Taviem vārdiem)

Atbilde uz tavu jautājumu nav ietverama vienā foruma komentārā. Par tiesnesi nestrādā kurš katrs, bet tāds, kuram ir izglītība un pieredze. Tiesnesis nespriež pēc savām subjektīvām domām, visam pamatā ir likumi, teorija, tiesību prakse utt.

Tigeriene @ 27.08.2023 12:03

Pārsvarā jā, bet ne pilnīgi visu, protams. Ir lietas, par kurām man pašai jāmaksā.
Ome vistrakāk, un pēc tam mamma. Ome ļoti ietekme mammu, un reizēm viņa pavelkas līdzi un piekrīt viņas viedoklim, ka es kaut ko nedrīkstu darīt. Kaut gan mammai jābūt galvenajai attiecībā pret mani. Bet omei tas pilnībā neinteresē.
Ome pat dažreiz cenšas ierobežot manu mammu (savu meitu)! Viņa ir pilnīgi...
Un ja arī citreiz es tomēr aizeju kaut kur, kad viņa negrib, kad atnāku mājās, tad ir tracis. Riebjās man to visu klausīties. Apnicis. Bet esmu strupceļā.
Un mamma ik pa laikam, kad es mierīgi kaut ko pasaku vai pajautāju (ok, ne tikai es), viņa atbild ar kliegšanu.
Tētis vienīgais "labais". Nu nosacīti. Viņš jau arī savā veidā ir dīvains, bet nu vismaz viņš ir diezgan vaļīgs un kad man kas nepieciešams vai gribas, tad vislielākā iespēja būs, ka tieši tētis varēs man to dabūt/nodrošināt.
Nu jā. Kaut kā man no tā ārprāta bija/ir jānolien. Sāku gleznot. Palika labāk, bet nu tāpat.
Es nezinu, kā vispār es tik ilgi varēju tā izdzīvot. Kā es nesajuku. Vot, to es nesaprotu. Bet kaut kā, acīmredzot, izdevās.

Atdalies no ģimenes fiziski un emocionāli. Sāc strādāt, lai apmaksātu pati sev vajadzīgo, pat ja sākumā būs jādzīvo pieticīgi, sāc dzīvot atsevišķi (saprotu, ka kopā dzīvo), retāk komunicēt, tikties, nestāstīt par saviem plāniem.

AnnnaMannna @ 27.08.2023 12:05

Atbilde uz tavu jautājumu nav ietverama vienā foruma komentārā. Par tiesnesi nestrādā kurš katrs, bet tāds, kuram ir izglītība un pieredze. Tiesnesis nespriež pēc savām subjektīvām domām, visam pamatā ir likumi, teorija, tiesību prakse utt.

Tas ir skaidrs ka nevar no zila gaisa vadīties pēc sajūtām.
Man interisē kā dabūs tiešos pierādijumus? Jo īpaši ja tas nav noticis pavisam nesen.