Zemākais punkts dzīvē

Lorra @ 25.08.2023 21:57

Tas noteikti nebija ar ļaunumu domāts. Mēs cilvēki bieži vien pārspīlējam lietas un nenovērtējam to kas mums ir dots, palasot šo diskusiju, lietotāja noteikti saprata, ka citiem ir gājis sliktāk un viņai nav baigi par ko sūdzēties. ?

Labi, es uztvēru to citādāk. Man nekas, bet iedomājos, ka meitenēm, kas dalījās ar vairāk detaļām, tas varētu likt justies vēl sliktāk.

31.oktobris @ 25.08.2023 22:35

Tev ir nopietnas pašapziņas problēmas. Tu netici, ka esi gana vērtīga, tu domā, ka neesi pelnijusi viņa mīlestību. Un tev vajag konstanti apliecinājumu no otra, ka tevi mīl, vajag utt. Tas viss nozīmē, ka tev ir nemitīgi vajadzīgi apliecinājumi, ka esi gana laba, jo pati tu tam netici, ka esi pietiekami, gudra, skaista...

Tur citu meiteņu gudrie un pareizie komentāri nepalīdzēs, palīdzēs reāla saprašana, ka ir problēma, iešana uz terapiju un pie tā strādāšana, kas liks saprast, ka tas džeks viņu nav pelnījis, un eventuāli meitenei sāks šķist pretīgs ar savām izdarībām. Apkārtējie var runāt, cik grib, meitene noteikti saprot, ka tā ir, bet toxic ways ņem visroku & cerība, ka nākotnē viss mainīsies.
Autores atkāpe par to, ka džeks nesaka, ka viņu mīl utt. Ir neveselīgu attiecību definīcija…

Elisa_M @ 25.08.2023 22:19

Draugu, ar ko izrunāties, man nebija, ģimeni iesaistīt negribēju, psihologa konsultācijās nebija panākumu (biju vien pāris reizes), puisis uzskatīja, ka man ar šīm "trauksmēm" jātiek galā pašai. Ikdienā biju parasts, dzīvespriecīgs cilvēks, bet darbā, piedzīvojot neveiksmi, bija tādi brīži, kad pārnācu mājās, histēriski raudāju, bļāvu, ārdījos vairāku stundu garumā. Pati nevarēju nomierināties, bija tāda sajūta, ka sēž iekšā kāds velns. Un ar katru reizi arvien trakāk un trakāk. Tas notika arvien biežāk un ilgāk. Kad draugs manu izturēšanos vairs nespēja paciest, mēdza braukt pārnakšņot pie drauga. Tad arī sākās tā "pašnāvnieciskā" muļķošanās. Ne reizi nebiju pat tuvu iznākumam, jo biju par gļēvu, taču pārņēma neglābjamas emocijas. Sāpēja arī tas, ka ar draugu nepavadījām kopā laiku, es nedzirdēju tik ļoti gaidītos labos vārdus, attiecībās pietrūks mīļums.
Sapratu, ka jāmaina darbs, tagad strādāju teju vispār bez stresa, normālu darba laiku, atjaunoju attiecības ar māsu, kas bija tik ļoti svētīgi, iegādājāmies dzīvnieciņus, kas ienes mājās prieku un galvenokārt, pārvirzīju domāšanu.
Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl. Kad draugs nav mājās, man vajag apsēsties pie spoguļa, ar sevi izrunāties un izraudāties - tagad tā tieku galā ar bēdiņām. Šādu trauksmju pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi maz un neilgas. Uzskatu, ka esmu to pieklusinājusi, taču ne tikusi 100% ar visu galā. Tiklīdz dzīvē atkal sāksies stresains laiks, visticamāk atgriezīsies arī šīs negatīvās sajūtas.
Lai gan esam vēl pāris, nezinu cik mūsu attiecības ir nopietnas, jo arī pēc četru gadu kopābūšanas viņš izvairās runāt par ģimenes veidošanu, kas man ir ļoti svarīgi.

Jāapmeklē speciālisti. Psihoterapeitus var mainīt, kamēr atrod sev labāko, ar pirmo vai otro speciālistu var nebūt nepieciešamā saikne. Ja vajag, jālieto zāles.

goodmorning @ 25.08.2023 18:37

Manuprāt diezgan intīma diskusija
Īsumā: savos 20 cietu no diezgan smagas depresijas. Toreiz dzīvoju kopā ar vienu puisi, vienaudzis, un peldējam pa dzīvi kā tāds pludiņš. Nekur īsti nestrādājām. Tie vēl bija labie laiki kad varēja ar 20nieku izdzīvot nedēļu. Vienā darbā nepatika tas, šitas, tad otram kaut kas nepatika un tad kādu laiku sēdējām abi senčiem uz kakla. Pārtikām no ceptiem kartupeļiem, tā visticamāk arī norāvu sev žultsakmeņus
Tagad entie gadi ir pagājuši un es toreiz uzsāku terapiju , palietoju zāles, joprojām lietoju AD stresa kontrolei , daudz un cītīgi strādāju ar sevi un tagad ir pavisam cita dzīve. Reizēm vēl tos laikus atceros un iedomājos, ka labāk tad "iešautu sev lodi galvā" nekā atgrieztos pie tādiem apstākļiem un domu virzienā kāds bija kādus 8 gadus atpakaļ.
Vienmēr saku kaut es varētu atgriezties atpakaļ laikā ar savu šodienas prātu un būt tai meitenei vecākā māsa

Es arī esmu domājusi, ka atgriežoties ar tagadējo prātu būtu daudz labāk dzīvot toreiz. Bet nezinu, vai vecākā māsa vai cits cilvēks spētu palīdzēt ar saviem padomiem. Tomēr cilvēki pārsvarā izvēlas mācīties no savām kļūdām.

.Eksperte. @ 25.08.2023 22:24

Man prieks, ka esi atradusi veidu, kā pašai palīdzēt sev.
Tomēr man liekas, ka tavas attiecības pelnijušas atsevišķu tēmu. Tur viss ir slikti, galvenokārt, pašapziņas un pašmīlas trūkuma dēļ.

Piekrītu par viņas attiecībām, bet domāju, ka to nevajag pārrunāt šajā forumā. Žēl, bet šis forums nav drošā vieta. Saņemot visus tos inceļu vai citu troļļu komentārus, viņa var sajusties vēl sliktāk. Tādēļ iesaku speciālistus. Vai kādu drošu vidi, piemēram, atbalsta grupu.

Man zemākais punkts bija starp gadiem 17-21. Nezinu vai man tiešām varētu uzstādīt diagnozi depresija, bet bija ļoti bieži nomākts garastāvoklis, apātija, nekādu cerību vai domu par nākotni, reizēm nenormāla vientulība. Domāju, ka esmu nekam nederīga, nevienam nevajadzīga, neviens mani nekad nemīlēs utt.
Tiku ārā no tā caur attiecībām. Labas attiecības tiešām var izvilkt no dziļas bedres, pat ja tās ilgst tikai 2-3 gadus. Kā arī sapratu, ka visam tam psiholoģiski zemajam punktam pamatā bija vecāku attieksme pret mani, visu manu bērnību. Tagad bieži to redzu arī citās aptuveni tāda vecuma meitenēs, kad viņām šķiet, ka ir nekam nederīgas un pašas nesaprot, kāpēc viņām tā šķiet. Es tolaik arī nesapratu. Bet bieži vien cilvēki ar zemu pašvērtējumu ir miesīgu vecāku audzināti būt ar zemu pašvērtējumu, sevi par visu nežēlīgi kritizēt, uzbrukt sev, sodīt.
Ar vecākiem man attiecības pēdējos gados ir tikai pasliktinājušās, kopš sāku ķidāt viņus kā vecākus, lai gan viņi ir sākuši pret mani izturēties labāk. Bet manās acīs tam visam ir par vēlu.

Ļoti laba tēma, novērtēju tās, kas padalījās ar savu pieredzi, jo tiešām ir personiski.
Mans zemākais punkts dzīvē bija laikā, kad tikko biju beigusi vidusskolu, nestrādāju un dzīvoju ar vecākiem no kuriem biju atkarīga, bet reizē biju toksiskās attiecībās ar cilvēku, kuram bija smagi personības traucējumi.

Pagājušo ziemu. Kad beidzot nonācu punktā, kad tiku pie visa ko vienmēr vēlējos. Un nonācu pie slēdziena, ka nekas mani nespēj darīt laimīgu un priecīgu un apmierinātu. Metāli esmu bijusi vienmēr slikta stāvokli un apziņa, ka labāk vairs nav kur fiziski, mani iedzina mentāli dziļākajā bedrē. Depresija, agresija. Daudz ko pāris mēnešos atkal zaudēju.
Pati pieņēmu lēmumu vērties pie psihoterapeita un nožēloju, ka nedarīju to ātrāk. Sevi un savas reakcijas izprašana - kāpēc notiek tā - šķiet mani pamodināja no kaut kādas apātijas, kura visu dzīvi līdz šim esmu bijusi.
Kaut šobrīd dzīvē viss nav tik izcili, uz visu skatos daudz savādāk un jutos laimīgāka un vērtīga.

Prieks par visām meitenēm, kas dalās, jo es negribu iedziļināties un atcerēties tās attiecības kurās biju. Vienkārši toksiskas, ar vardarbību utt.
Un yay debīli neiejūtīgs, komentārs lai vai kādā veidā tas bija domāts.

Elisa_M @ 25.08.2023 22:19

Draugu, ar ko izrunāties, man nebija, ģimeni iesaistīt negribēju, psihologa konsultācijās nebija panākumu (biju vien pāris reizes), puisis uzskatīja, ka man ar šīm "trauksmēm" jātiek galā pašai. Ikdienā biju parasts, dzīvespriecīgs cilvēks, bet darbā, piedzīvojot neveiksmi, bija tādi brīži, kad pārnācu mājās, histēriski raudāju, bļāvu, ārdījos vairāku stundu garumā. Pati nevarēju nomierināties, bija tāda sajūta, ka sēž iekšā kāds velns. Un ar katru reizi arvien trakāk un trakāk. Tas notika arvien biežāk un ilgāk. Kad draugs manu izturēšanos vairs nespēja paciest, mēdza braukt pārnakšņot pie drauga. Tad arī sākās tā "pašnāvnieciskā" muļķošanās. Ne reizi nebiju pat tuvu iznākumam, jo biju par gļēvu, taču pārņēma neglābjamas emocijas. Sāpēja arī tas, ka ar draugu nepavadījām kopā laiku, es nedzirdēju tik ļoti gaidītos labos vārdus, attiecībās pietrūks mīļums.
Sapratu, ka jāmaina darbs, tagad strādāju teju vispār bez stresa, normālu darba laiku, atjaunoju attiecības ar māsu, kas bija tik ļoti svētīgi, iegādājāmies dzīvnieciņus, kas ienes mājās prieku un galvenokārt, pārvirzīju domāšanu.
Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl. Kad draugs nav mājās, man vajag apsēsties pie spoguļa, ar sevi izrunāties un izraudāties - tagad tā tieku galā ar bēdiņām. Šādu trauksmju pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi maz un neilgas. Uzskatu, ka esmu to pieklusinājusi, taču ne tikusi 100% ar visu galā. Tiklīdz dzīvē atkal sāksies stresains laiks, visticamāk atgriezīsies arī šīs negatīvās sajūtas.
Lai gan esam vēl pāris, nezinu cik mūsu attiecības ir nopietnas, jo arī pēc četru gadu kopābūšanas viņš izvairās runāt par ģimenes veidošanu, kas man ir ļoti svarīgi.

Ja viņš nedomā par ģimenes veidošanu, manuprāt, turpmākais scenārijs ir skaidrs. Tavs apraksts izklausās pēc manis pirms 7 gadiem. Man arī bija grūts sākums darbā, atnākot mājās daudz raudāju, tā laika draugs par mani ņirgājās, nepalīdzēja. Tikai tagad saprotu, cik tās attiecības bija toksiskas. Man bija ļoti zems pašvērtējums, likās, ka nekad nevienu citu neatradīšu.
Tagad te sēžu pēc 7 gadiem un man ir vīrs, kurš katru dienu, pilnīgi katru dienu pēc 6 gadu kopdzīves man saka, ka es esot skaista. Viņš man neliekas justies niecīgai un man nav jādomā par pašnāvību. Novēlu Tev to pašu! Tev nav ne vainas, Tev vienkārši apkārt ir cilvēki, kas Tevi nenovērtē.

AnnnaMannna @ 25.08.2023 23:28

Piekrītu par viņas attiecībām, bet domāju, ka to nevajag pārrunāt šajā forumā. Žēl, bet šis forums nav drošā vieta. Saņemot visus tos inceļu vai citu troļļu komentārus, viņa var sajusties vēl sliktāk. Tādēļ iesaku speciālistus. Vai kādu drošu vidi, piemēram, atbalsta grupu.

Es jau viņai neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka viņai ir jāšķiras.

Lorra @ 25.08.2023 21:57

Tas noteikti nebija ar ļaunumu domāts. Mēs cilvēki bieži vien pārspīlējam lietas un nenovērtējam to kas mums ir dots, palasot šo diskusiju, lietotāja noteikti saprata, ka citiem ir gājis sliktāk un viņai nav baigi par ko sūdzēties. ?

lūdzu, lūdzu, nekad dzīvē nesalīdziniet - kuram gājis labāk/sliktāk lai noniecinātu kāda, kam it kā gajis "vieglāk" sāpi. Katra cilvēka sāpes ir vienlīdzīgi svarīgas un novērtējamas. Un pārbaudījums, kam viens cilvēks it ka iziet cauri salīdzinoši viegli, otram var būt katastrofa un abos gadījumos par to cilvēks nav jākaunina. Katra cilvēka sāpe ir svarīga, nozīmīga un vērā ņemama.

Elizabeteputnos @ 26.08.2023 09:35

lūdzu, lūdzu, nekad dzīvē nesalīdziniet - kuram gājis labāk/sliktāk lai noniecinātu kāda, kam it kā gajis "vieglāk" sāpi. Katra cilvēka sāpes ir vienlīdzīgi svarīgas un novērtējamas. Un pārbaudījums, kam viens cilvēks it ka iziet cauri salīdzinoši viegli, otram var būt katastrofa un abos gadījumos par to cilvēks nav jākaunina. Katra cilvēka sāpe ir svarīga, nozīmīga un vērā ņemama.

Jūs te mazliet pārspīlējat. Es arī to teikumu neuztvēru ar ļaunu noskaņu. Atskatīties uz citu nelaimēm un salīdzināt ar savu dzīvi nenozīmē izsmiet otru vai likt justies slikti. Es arī dažreiz savos zemajos atkritienos atminos, ka ir cilvēki, kas dzīvo bez kājām vai rokas un ka man nav par ko nīdēt. Tas nenozīmē, ka mans nīdiens nedrīkst eksistēt un ka es neesmu pelnijusi pačīkstēt vai just. Tas nozīmē, ka aptver lietas arī ap sevi, ne tikai to, kas notiek tevī pašā un tā kļūst par visu tavu pasauli.

.Eksperte. @ 26.08.2023 08:54

Es jau viņai neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka viņai ir jāšķiras.

Nu re, sanāk, ka Eksperte ir incelis un trollis. 😀
Kas tieši te nav droši, tas, ka bieži vien nesaņem uķi-puķi sniegpārsliņas attieksmi, bet tiešā tekstā pasaka kā ir? Dīvaini cilvēki palikuši, ja viņiem norāda uz patieso problēmu, ko mainot, viss tiešām varētu nākt par labu, viņiem tas nepatīk, tā vietā, viņi augstāk vērtē fake padomus, kur “viss jau būs labi”, “vaina nav tevī” utml. muļķības, lai gan visbiežāk tieši paši ir pie vainais, vai arī paši varētu visu viegli atrsināt, pakustinot savu pakaļu un (vai) smadzenes. Es tieši augstāk vērtēju draugus, kas tiešā tekstā man pasaka, ja kaut kas nav, nevis “viss jau ir labi”, bet patiesībā domā, vai aiz muguras runā, kāds muļķis utt.

Man ir bijuši vairāki zemāki punkti.
Viens 19 gadu vecumā, kad traģiski bojā aizgāja mans vistuvākais cilvēks, tas bija ļoti smagi, likās, ka nekad no tās bedres netikšu laukā un dzīvoju ar domu, ka 2x neko tādu nespēšu pārdzīvot. Otro reizi 2022 gadā, kad atkal supertraģiski aizgāja bojā tuvinieks, jauns puisis, es nesaprotu kā nesabruku, laikam ģimene, mani bērni, bet tas bija tāds spēriens, ka nekas nav mums mūžīgi, itin nekas, viss mainās. Tagad grūti, jo atkal neziņa par finansiālām lietām, liekas, ka strādāju patstāvīgā darbā, bet man tāda specifika, ka nekad nezinu kas sanāks būs lielāka alga, jeb mazāka, šī neziņa baigi liek iekrist bedrē.

Elisa_M @ 25.08.2023 22:19

Draugu, ar ko izrunāties, man nebija, ģimeni iesaistīt negribēju, psihologa konsultācijās nebija panākumu (biju vien pāris reizes), puisis uzskatīja, ka man ar šīm "trauksmēm" jātiek galā pašai. Ikdienā biju parasts, dzīvespriecīgs cilvēks, bet darbā, piedzīvojot neveiksmi, bija tādi brīži, kad pārnācu mājās, histēriski raudāju, bļāvu, ārdījos vairāku stundu garumā. Pati nevarēju nomierināties, bija tāda sajūta, ka sēž iekšā kāds velns. Un ar katru reizi arvien trakāk un trakāk. Tas notika arvien biežāk un ilgāk. Kad draugs manu izturēšanos vairs nespēja paciest, mēdza braukt pārnakšņot pie drauga. Tad arī sākās tā "pašnāvnieciskā" muļķošanās. Ne reizi nebiju pat tuvu iznākumam, jo biju par gļēvu, taču pārņēma neglābjamas emocijas. Sāpēja arī tas, ka ar draugu nepavadījām kopā laiku, es nedzirdēju tik ļoti gaidītos labos vārdus, attiecībās pietrūks mīļums.
Sapratu, ka jāmaina darbs, tagad strādāju teju vispār bez stresa, normālu darba laiku, atjaunoju attiecības ar māsu, kas bija tik ļoti svētīgi, iegādājāmies dzīvnieciņus, kas ienes mājās prieku un galvenokārt, pārvirzīju domāšanu.
Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl. Kad draugs nav mājās, man vajag apsēsties pie spoguļa, ar sevi izrunāties un izraudāties - tagad tā tieku galā ar bēdiņām. Šādu trauksmju pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi maz un neilgas. Uzskatu, ka esmu to pieklusinājusi, taču ne tikusi 100% ar visu galā. Tiklīdz dzīvē atkal sāksies stresains laiks, visticamāk atgriezīsies arī šīs negatīvās sajūtas.
Lai gan esam vēl pāris, nezinu cik mūsu attiecības ir nopietnas, jo arī pēc četru gadu kopābūšanas viņš izvairās runāt par ģimenes veidošanu, kas man ir ļoti svarīgi.

Šādos brīžos ir svarīgi,lai apkārt ir pareizie cilvēki, kuri var sniegt atbalstu un kuriem nav vienalga,kas notiek ar tevi. Diemžēl pēc tava stāsta var secināt,ka tas tavs draugs ne tuvu nav tas cilvēks un ja nav gatavs runāt par jūsu kopīgo nākotni,tad viņš tādai nav gatavs.
Vai ir vērts tērēt savu laiku tādam vīrietim?

Annija35 @ 26.08.2023 10:01

Šādos brīžos ir svarīgi,lai apkārt ir pareizie cilvēki, kuri var sniegt atbalstu un kuriem nav vienalga,kas notiek ar tevi. Diemžēl pēc tava stāsta var secināt,ka tas tavs draugs ne tuvu nav tas cilvēks un ja nav gatavs runāt par jūsu kopīgo nākotni,tad viņš tādai nav gatavs.
Vai ir vērts tērēt savu laiku tādam vīrietim?

Patiesībā viņa visu šo pati saprot.
Tikai lieta tajā, ka viņa to nevar atzīt pati sev.

Annija35 @ 26.08.2023 10:01

Šādos brīžos ir svarīgi,lai apkārt ir pareizie cilvēki, kuri var sniegt atbalstu un kuriem nav vienalga,kas notiek ar tevi. Diemžēl pēc tava stāsta var secināt,ka tas tavs draugs ne tuvu nav tas cilvēks un ja nav gatavs runāt par jūsu kopīgo nākotni,tad viņš tādai nav gatavs.
Vai ir vērts tērēt savu laiku tādam vīrietim?

Piekrītu. Ja viņš novērsās vai citādi bezsirdīgi izturējās, kad viņai bija visgrūtāk, tad nav vajadzīgs ar tādu turpināt. Viņa malacis, ka darbu nomainīja.

Jānis Parastais @ 26.08.2023 09:45

Nu re, sanāk, ka Eksperte ir incelis un trollis. ?
Kas tieši te nav droši, tas, ka bieži vien nesaņem uķi-puķi sniegpārsliņas attieksmi, bet tiešā tekstā pasaka kā ir? Dīvaini cilvēki palikuši, ja viņiem norāda uz patieso problēmu, ko mainot, viss tiešām varētu nākt par labu, viņiem tas nepatīk, tā vietā, viņi augstāk vērtē fake padomus, kur “viss jau būs labi”, “vaina nav tevī” utml. muļķības, lai gan visbiežāk tieši paši ir pie vainais, vai arī paši varētu visu viegli atrsināt, pakustinot savu pakaļu un (vai) smadzenes. Es tieši augstāk vērtēju draugus, kas tiešā tekstā man pasaka, ja kaut kas nav, nevis “viss jau ir labi”, bet patiesībā domā, vai aiz muguras runā, kāds muļķis utt.

Mani fascinē cik daudz meiteņu izgājušas cauri toksiskām attiecībām, bet tāpat te strīdas ar puišiem, ka tādi topG neeksistē.
Es gan saredzu saistību starp topG alfa tēviņiem un iekļūšanu toksiskās attiecībās.

.Eksperte. @ 26.08.2023 10:16

Patiesībā viņa visu šo pati saprot.
Tikai lieta tajā, ka viņa to nevar atzīt pati sev.

Manuprāt, viņa labi apzinās, ka ir upura lomā.Nav jau tik dumja, ka nesaprastu,šo lomu diezgan labi izmanto sev par pamatu. Upuriem ir diezgan izdevīgi būt"upura lomā", jo tā viņi var sagaidīt vēlamo attieksmi pret sevi no citiem. Citi un apkārtējie viņus pažēlos, uzmundrinās. Un par cik autore-Elisa M. un citi ir pieraduši un ļoti labi iemācijšies dzīvot ar upura gēnu, tad viņai ir ļoti ērti tajā būt. Jāmaina nekas nav, ir pierasts. Viņi ir cietēji, kuri ciešs un itkā nav vainīgi pie partnera vai citu cilvēku uzvedības. Kāpēc autorei kautko mainīt? Ja var tā pat labi dzīvot. Man jāsaka, ka viņa pati ir izvēlējusies šādas attiecības, tātad ir labi dzīvot kā nemīlētai, ja viņa negribētu būt upuris, tad jau sen pamestu un aizietu prom no šīm nemilošajām attieiecībām. Bet vienkāršāk un ērtāk ir neko nemainīt un dzīvot, kā abižotajai.