Par sevi citiem

Ja bērns ir pieaudzis, tad pašam jāizdara secinājums, ka konkrētajam tuviniekam nedrīkst stāstīt savas privātas dzīves detaļas. Zin taču, ka netur mēli aiz zobiem.
Es esmu ļoti privāts cilvēks. Ir lietas, ko neviens par mani nezina un nekad neuzzinās. Ģimene zina vairāk, kā jau tuvinieki. Kolēģi ir tikai sveši cilvēki, ar kuriem man noteikts stundu skaits jāpavada kopā vienā darba vietā. Uzskatu, ka viņiem nekas īpašs nav jāstāsta, taču esmu sapratusi, ka tam ir downside. Ja cilvēki par tevi neko nezina, šīs tukšās vietas viņi mīl aizpildīt ar savām fantāzijām. Rezultātā sāk izplatīties baumas un visādas muļķības. Lai no tā izvairītos, darbā šo to par sevi tomēr pasaku.

Jo mazāk par tevi zina, jo labāk. Soctīklos praktiski tie man ir daži random ieraksti pāris reizes gadā.
Ļoti skeptiski izturos pret mazu bērnu izlikšanu soctīklos.

Minelūše @ 17.08.2023 15:29

Ja bērns ir pieaudzis, tad pašam jāizdara secinājums, ka konkrētajam tuviniekam nedrīkst stāstīt savas privātas dzīves detaļas. Zin taču, ka netur mēli aiz zobiem.
Es esmu ļoti privāts cilvēks. Ir lietas, ko neviens par mani nezina un nekad neuzzinās. Ģimene zina vairāk, kā jau tuvinieki. Kolēģi ir tikai sveši cilvēki, ar kuriem man noteikts stundu skaits jāpavada kopā vienā darba vietā. Uzskatu, ka viņiem nekas īpašs nav jāstāsta, taču esmu sapratusi, ka tam ir downside. Ja cilvēki par tevi neko nezina, šīs tukšās vietas viņi mīl aizpildīt ar savām fantāzijām. Rezultātā sāk izplatīties baumas un visādas muļķības. Lai no tā izvairītos, darbā šo to par sevi tomēr pasaku.

Ir grūti atrast tēmas par ko ar šo cilvēku runāt, jau tā viss tiek samazināts līdz minimumam, bet tāpat var mierīgi maksimāli skopu info padot tālāk apaudzētu ar paplašinātu informāciju. Piemēram, mamma jautājot par brīvdienu plāniem zina, ka meita brauks uz 2 nedēļām uz x vietu. Un mierīgi var rajona piemājas bodītē pārdevējai, kas ir svešs cilvēks, pie kases pēkšņi sākt stāstīt, ka meita tāda un tāda 2 nedēļas nebūs mājās. Dzīvo tur un tur. Dzīvokli neviens nepieskatīs. Un var skaidrot cik grib par drošību, jo viss taču ir kārtībā, tur visi savējie. Nevienam nav ļaunu nodomu.

Vienkārši nestāstīt neko PILNĪGI NEVIENAM, par ko tu jau zini, ka trīs mēles vai varētu to darīt. Ja ir kaut mazākās aizdomas - nevajag stāstīt. Pēc tam nebūs miera.

EveEve @ 17.08.2023 15:58

Ir grūti atrast tēmas par ko ar šo cilvēku runāt, jau tā viss tiek samazināts līdz minimumam, bet tāpat var mierīgi maksimāli skopu info padot tālāk apaudzētu ar paplašinātu informāciju. Piemēram, mamma jautājot par brīvdienu plāniem zina, ka meita brauks uz 2 nedēļām uz x vietu. Un mierīgi var rajona piemājas bodītē pārdevējai, kas ir svešs cilvēks, pie kases pēkšņi sākt stāstīt, ka meita tāda un tāda 2 nedēļas nebūs mājās. Dzīvo tur un tur. Dzīvokli neviens nepieskatīs. Un var skaidrot cik grib par drošību, jo viss taču ir kārtībā, tur visi savējie. Nevienam nav ļaunu nodomu.

Nu jā, tas tā stulbi.
Šajā, hipotētiskajā situācijā - no vienas puses, tomēr mamma. Mammai jau ir normāli pateikt, ka braukšu tur un tur. Bet tajā pat laikā, mamma nemāk noturēt mēli aiz zobiem un pļāpā apkārt. Viss kaut kas var gadīties. It īpaši, ja tāda ziņa gribot, negribot aiziet pa pasauli un tiešām kāds to 2 ned laikā atnāk un kaut ko nočiepj no aizbraukušās meitas mājas. Pēc tam kad policija jautās, kas zināja, ka aizbraucāt prom, nāksies visu pilsētu uz iecirkni vest. Un zinot tādas mammas, viņai jau neiestāstīsi, ka negribi lai kāds kaut ko zin. ''Nu kas ta tur, es jau tikai tam un šitam pateicu. Nekas jau nenotiks''
Tizli. Piekrītu.
Man personīgi - par mani nezin neviens un neko :D Mana ģimene jau sen vairs nav tuva, vecāki, krustvecāki un citi tādi radi, nezin ne kur dzīvoju, ne ko daru pa dzīvi. Ik pa laikam sazvanos ar tēti, un visi satiekamies vienreiz gadā uz kapusvētkiem laukos un mums ar to ir labi.
Par draugiem runājot vai kolēģiem. Es stāstu par sevi tikai tad, ja saruna to prasa. Vai ir kaut kas foršs/smieklīgs ko pastāstīt no savas dzīves un tieši par to iet runa. Es neko neslēpju, ja man pajautā es pasaku/pastāstu, bet neberu laukā informāciju kā no spaiņa. Arī par kaut kādiem saviem plāniem un idejām stāstu tikai savam draugam un tuvākajai draudzenei.

Šis ir grūti, īpaši, ja lielais pļapātājs ir tuvs cilvēks. Ja tā godīgi, reiz piedraudēju, ka neko nestāstīšu, ja par mani stāstīs tālāk. Nāku no mazpilsētas, mani visi zina kā raibu runci, lai arī dzīvoju ārzemēs jau gadiem, tāpat cilvēki trin mēles.
Vienā brīdi sapratu, ka man ir pilnīgi vienalga ko par mani runā un domā. Daudz pierādījies, ka cilvēki, kas nepārtraukti ārpus mājas spēlē perfekto dzīvi, īpaši sociālajos tīklos, aiz aizvērtām durvīm dzīvo miskastē un viņu dzīve ir pilna ar drazu. Lai par mani domā un runā ko vēlas, man būtiski ir mani tuvākie, kas zina kas ir kas.
Darbavietā par sevi daudz nestāstu, ir pietiekoši kolēģu, kas lien visām pudelēm pa korķi un katrā sarunā grib tikai runāt par sevi. Viens veids kā novirzīt sarunu no sevis, ir izteikti jautāt jautājumus pretī - daudziem ciklvēkiem mīļākais sarunu temats ir viņi paši.