Ar draugu esam kopā nesen, bet sāpīga tēma ir viņa mamma. Mēs divatā sadzīvojam labi, līdz uzrodas viņa un patraucē to. Viņas sliktais garastāvoklis pārtop drauga sliktajā garastāvoklī, kas gāžas pār mani - viņš slikti pret mani izturas, ir vēss, atturīgs, nepamana un nenovērtē mani, kas tā ir pēdejo mēnesi noteikti. Šķiet, ka viss vienmēr griežas tikai ap viņa mammu. Ja vēlamies, kur aizbraukt, tad vēlas mums pievienoties vai pasaukt veselu radu varzu līdzi, atrunāt, sakot, ka nevajag tērēties vai aktivitāte ir muļķīga. Ģimeniskais attiecības ir saprotamas, bet tāpat arī tādam ir jābūt laikam divatā, bet to viņa īsti neizprot. Protams, esam šur, tur pabijuši divatā, bet tad vienmēr tas ir izvērties par strīdu, un brauciens sanāk divatā, bet ar nokaitētu atmosfēru. Viņa mani aprunā aiz muguras ar draugu, kas man ļoti sāp. Nezinu kāpēc, jo esmu vienaldzīga pret intrigām aiz muguras, bet šis sāp. Draugs aizstāv mani, jo saprot, ka viņas domas ir aplamas un neatbilstošas, bet tas, ko viņš man atstāsta, ko viņa saka par mani, liekas pretīgi un neizprotami - kāpēc gan tāds naids, ja ikdienā pret mani neizturas slikti, izņemot tos naidīgos skatienus, ko mēdz raidīt.
Turpinājums komentārā.
890
