Ja jābrauc īsāks gabals, nav smagas somas un transports ir diezgan pārpildīts, parasti uzreiz stāvu kājās, lai citiem būtu iespēja apsēsties. Nav tā ka vaktēju lai tikai kādam večukam būtu iespēja apsēsties, bet tiklīdz transports sāk piepildīties, pievēršu uzmanību un palaižu.
Agrāk, kad bija izteiktāka anēmija, pārpildītā autobusā nāca ģībiens, jo kājās jau biju pavadījusi apmēram 30 minūtes. Kad vairs galīgi nevarēju izturēt, palūdzu tuvākajai meitenei palaist apsēsties, viņa paskatījās un novērsās, visticamāk domāja, ka es kāda dzērāja. 😀 Vairs nevienam neko neprasīju, metu kaunu pie malas un apsēdos turpat autobusā uz grīdas, jo spēka galīgi vairs nebija. Kopš tās reizes autobusos vienmēr ir līdzi ūdens pudele, vai vismaz var padzerties.