Sveiki. Vakar meitai nosvinējām 2 gadiņu dz/d . Viss kā parasti...galds visi runā. Man ar vīramāti nekad nav bijušas sliktas attiecības, bet arī baigās draudzenes neesam. Viņa ir īpatnēja, bet es domāju varbūt pāries, jo reti tiekamies, kaut gan dzīvo 10km attālumā. Ar mazmeitu neauklējas un pat, kad atnāk ciemos nesamīļo un neizrāda jūtas nekādas. Nosākuma bij skumji, ka tāda attieksme, bet samierinājos. Protams arī ciemos nesauc pie sevis un nepiedāvā paņemt kādreiz bērnu vai palaist mani kkur vienu.Visu laiku visu noveļ uz to cik viņa ir pārstrādājusies utt. Bet mana mamma arī strādā un var atbraukt 300km attālumu biežāk kā viņa 10 km. Labi, to esmu pieņēmusi. Vakar viņa man uzbrauca par to, ka mans vīrs visu viens velk un ka es neeju strādāt. Man nav ne tādu nekā šai pilsētā pat draudze tik viena. Bērns no septembra iet PII un uz dārziņu iet labi ja 2 ned. mēnesī, jo vienmēr kko saķer un slimo. Mamma protams to viņai pateica. Bet viņa tālāk sāka...un vēl ar tādu toni itkā es būtu slaists, kas dzīvo uz viņas dēla rēķina. Visu nakti bij' skumju sajūta arī norīta domas griežas par to visu.
95
