Sveikas!
Pēc neilga laika gaidu mūsu otro kāzu jubileju, bet pēdējās dienas bieži pieķeru sevi pie domas, ka, vairāk par prieku, pāris reizes dienā prātā iešaujas doma, ka nevaru viņu reāli izturēt. Tas, varbūt, tā pārspīlējot aiz dusmām, bet brīžiem šķiet, ka vispār nevaru viņam neko pateikt, jo viss ir ne tā noformulēts, es esot pārmetusi, u.t.t.
Mums ir mazs bērniņš un arī dēļ tā esam vairāk uz adatām, plus bieži vien es nevaru izturēt viņa nepacietību attiecībā pret mazuli. Ja mazais raud un nevar iemidzināt, tad vīrs ir jau sapsihojies un bieži noliek mazo gultā ar vārdiem “Nu tad raudi arī.” un man tajos brīžos viss reāli iekšā vārās.
Viņš par visu ir nenormāli uzvilkts un katru manu komentāru metas uztvert kā personīgu aizvainojumu. Reāli pats ir kā mazs bērns, kas nemāk savaldīt savas emocijas.
Kā panākt, ka cilvēks ieklausās un varam izrunāties bez apvainošanās?
25
