Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Karjera pirmajā vietā

 
Reitings 7
Reģ: 10.08.2022
Labrīt!
Rakstu šeit, jo galvā ir pilnīgs ķīselis, un gribas redzēt citus viedokļus.
Long story short - esmu 24 gadus veca, jau trīs gadus esmu precējusies, lai gan ar savu vīru esmu kopā septiņus gadus (viņam 30). Lieta tāda, ka attiecību sākumā es biju tā, kas savai otrajai pusītei deva mājienus, ka gribētu ar viņu precēties, veidot kopīgu ģimeni utt. Skaidra lieta, ka pirmos kopābūšanas gadus ģimenes veidošana nebija iespējama, jo man gribējās pabeigt studijas un sākt strādāt, tā teikt, lai ir pamats zem kājām.
Nu jā, pirms trim gadiem (pēc trešā kursa) apprecējāmies un solīju vīram, ka līdz viņa 30 mums noteikti būs ģimenes pieaugums. Galu galā - man negribējās būt "vecam vecākam". Gadu vēlāk pabeidzu studijas un sāku strādāt. Darbs man ir veselības aprūpes jomā. Viegli nav, bet ir interesanti. Un te arī sākas lielās klapatas manā dzīvē.
Es esmu cilvēks, kurš darbā sevi izliek pilnībā - par visiem 100 vai 110%. Tāpat darbā bieži vien nākas uzklausīt visādas negācijas gan no pacientiem, gan klientiem, bet es nekad par to nesūdzos. Sanāk uzņemt diezgan daudz negatīva, manus pūliņus visbiežāk nepamana, un tāpēc nereti esmu uz izdegšanas robežas. Taču darbā to neizrādu. Un jā - kad aizeju mājās, tad "maisam gals ir vaļā", un visu negatīvo saņem vīrs, kurš, par to, protams, ir neapmierināts. Tāpat viņam ļoti nepatīk tas, ka es arī brīvdienas pavadu, domājot un plānojot, ko es darīšu darbā.
Īsumā - par manu vīru. Daudzas manas draudzenes un arī kolēģes ir teikušas, ka viņš ir ideāls. Jā, varbūt viņš nav pats skaistākais, bet pret mani viņš izturas kā pret princesi (burtiski) - dāvanas un puķes dāvina regulāri, rūpējas par mani, atbalsta, gatavo, meklē iespējas, kā kopā ar mani pavadīt brīvo laiku utt. Bet...
Es gribu šķirties. Jā, es zinu - šķiet neloģiski, un neviens mani nesapratīs, ka es esmu gatava tik viegli atteikties no saviem iepriekšējiem solījumiem. Iespējams, tieši tāpēc es esmu ne reizi vien vīram pārmetusi to, ka viņš man ir pārāk uzticīgs. Es vienkārši nevaru atrast nevienu objektīvu iemeslu, kāpēc man viņš būtu jāpamet. Bet... Es saprotu, ka vienīgais, ko es dzīvē gribu, pilnībā atdot sevi darbam un tikai darbam. Esmu sapratusi, ka attiecības un ģimene man nav vajadzīgas, jo tas traucēs man koncentrēties darbam par visiem simts. Man nepatīk, ka pašlaik man jādomā ne tikai par darbu, bet par to, ko nu kungs mājās gribēs.
No vienas puses jā - es varētu aiziet no viņa, bet no otras puses - viņš neko sliktu nav izdarījis. Un otrkārt zinu, ka "taisnība ir viņa pusē" - ja es aiziešu, tad es būšu sliktā ne tikai viņa, bet arī viņa un pats galvenais - savu radinieku un draugu acīs.
Es nezinu, ko un kā labāk darīt. Tāpēc vēlos dzirdēt citus viedokļus.
11.08.2022 09:45 |
 
10 gadi
Reitings 212
Reģ: 24.07.2011
Izklausās sakarīgs vīrietis Tev blakus. Apprecēja, nečakarēja.
Tādu Latvijas demogrāfijā ir retums. Darbu un izaugsmi savukārt, īpaši, attīstoties ekonomikas problēmām un darbinieku trūkumam, dabūsi savā profesijā viens un divi.
Plus 24os gribas pa karjeru skriet, nākot 30, prioritātes mainās.
Ieteiktu nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.
13.08.2022 22:11 |
 
Reitings 930
Reģ: 14.10.2017
Palasot diskusiju rodas tikai viens iespaids:
Autore ir "pārmīlējusi" savu vīru, jūtas ir palikušas vienmuļas un nav vairs tā "nevaru sagaidit darba dienas beigas lai ātrāk tiktu mājās un viņu satiktu". Un tas ir pilnīgi saprotami pie tāda attiecību ilguma, taču te ir divi ceļi. Vai nu tu ar šo domu samierinies, risini to un kā nekā kop attiecības vai arī savu bēdu gremdē darbā jo tur šo problēmu pārklāj citas.
Ir stulbi domāt, ka visi kuri ir laulībā 20 vai 30 gadus, katru dienu laksta viens otram apkārt tā kā pirmajās iemīlēšanās dienās. Ir visādi momenti un tam jātiek pāri nevis jāmūk darbā. Jāsāk ar sevi un savu attieksmi. Maksimāli piekrītu, ka autorei jādodas uz terapiju. Tas pašai priekš savas iekšejās pasaules. Un pēc tam, ja vispār mīli vīru (par ko es un arī citi šeit šaubās), tad risinat problēmu kopā.
Tev šķiet, ka darbs un karjera ir vissvarīgākais, bet atvaino, neko pārdabiski grandiozu tu veselības nozarē nesaņemsi. Vienīgi pensionāru labos vārdus, kuri vēlu vakarā, kad pēc garas maiņas ieradīsies tukšā tumšā dzīvoklī, tevi nesasildīs.
Karoče bēdigi...
13.08.2022 16:26 |
 
Reitings 1821
Reģ: 27.04.2022
Leeldii @ 12.08.2022 15:24
Atbildot uz kaudzi iepriekšējiem komentāriem īsumā - jā, manī ir tas "draivs", kas dzen uz priekšu un motivē veltīt sevi darbam, kaut gan bieži vien ir ļoti grūti savākties kaut vai tāpēc, ka ļoti daudz ko daru nepareizi. Un tas mani pašu arī dzen stresā, ka es gribu, lai viss darbā ir perfekti, bet daudz kas vēl nesanāk.
Vienreiz mums bija darbā jāpilda kaut kādi testi (saistībā ar kovida situāciju), un tur man uzrādīja vidēji smagu depresiju. Bet - tas nav iemesls, lai iemestu visu krūmos un ietu projām! Galu galā, esmu sev noteikusi, ka ir jācīnās un jāiet uz priekšu.
Par agro precēšanos... Es jau pati kopš kopādzīvošanas sākuma (man vēl 18 bija) ik pa laikam dziedāju par to, ka gribētu apprecēties, un gribētu arī ģimeni. Uz to arī gājām, bet tagad vienkārši darba dēļ es saprotu, ka man tas nav vajadzīgs. Gribu sevi pierādīt darbā.
Kompleksi - tie man velkas līdzi jau kopš pamatskolas laikiem. Toreiz vienmēr sevi salīdzināju ar citām meitenēm, kuras bija skaistākas un veiksmīgākas par mani, tāpēc arī skolā centos spiest no sevis ārā visu, lai parādītu, ka es arī varu būt labākā mācībās. Tāpēc arī nospraudu mērķi - karjerā arī pierādīt visiem, ka es esmu tas cilvēks, kurš visu izdarīs vislabāk un vairāk.
Un jā - man svarīgākais ir būt labākajai savā darbā. Tikai... To neviens neredz, jo es neesmu tā labākā.

Kamēr tu nesaki mainīt domāšanu, tad tu nekad nebūsi gana laba ne sev ne citiem. Pat ja pelnīs 1800-2000,!nebūsi gana laba ja tā pati doma.
12.08.2022 18:46 |
 
Reitings 698
Reģ: 28.06.2022
Te kāda pieminēja pirmo gadu strādāšanas entuziasmu. Tas un 24 gadi vēl daudziem ir ''jūra līdz ceļiem'' periods, un konkrētai meitenei tas vienkārši izpaužas nevis ballītēs un piedzīvojumu meklējumos, bet darbā. Jeb es šaubos, ka autore pilnīgi to pašu rakstīs vēl pēc dažiem gadiem. 😀 Man pēc augstskolas arī bija darbaholisma periods, bet pat par krietni mazāku algu es strādāju arī sestdienās un svētdienās, un tūkstotis uz rokas man pat sapņos nerādījās (tur bija citi plusi, kādus tai laikā normālo algu darbi nepiedāvāja). Protams, tādu sajūsmu par strādāšanu nenoturēju ilgāk par 3 gadiem un nu jau esmu ''nomierinājusies''.
12.08.2022 18:41 |
 
Reitings 418
Reģ: 16.03.2016
nospraudu mērķi - karjerā arī pierādīt visiem, ka es esmu tas cilvēks, kurš visu izdarīs vislabāk un vairāk.

Tici man - ierindas darbonis (pieņemu, ka par neiroķirurģi kļūt negrasies, bet vari šo pieņēmumu apgāzt), kurš ir upurējis visu savu dzīvi, lai rukātu 24/7 un ''pierādītu'' apkārtējiem, ka viņš atrukās visvairāk un vislabāk, lielā daļā cilvēku izraisīs žēlumu nevis apbrīnu.
Būtu interesanti zināt konkrēto sfēru, jo varbūt Tev tiešām spīd satriecoša karjera. Lai gan šaubos. Latvijā vispār zemi griesti, pat perspektīvās profesijās.
12.08.2022 18:05 |
 
10 gadi
Reitings 2235
Reģ: 27.02.2011
Bet no tā ka Tu pierādīsi citiem ka esi labākā nekas nemainīsies, labāko ir daudz, pilns ar labākajiem, neviens to galu galā tāpat nenovērtē, beidzas darba laiks, sākas cita dzīve, maz tādu kuri domā pēc darba, viņa ir labākā, vot kā viņa to panāca. Tā tas nav Tev par bēdu.
Darbs tā ir viena daļa no dzīves, sasniegumi arī ir abstrakti, paies gadi un to sapratīsi.
Vissvarīgākais un vērtīgākais sasniegums ir miers, labsajūta, ka vari teikt jā, man ir mierīgi un tā ir dzīves kopaina nevis viens izrauts process.
Es personīgi esmu ierindas darbinieks, ikdienas rutīna bet vot skatos ir cilvēki, kuri paņem vagu no visa tā, aizbrauc prom, aizceļo kaut kur, dara ārpus kastes un nedaudz noskaužu, kā tā var dzīvot un izdzīvot.
Bet es jau esmu virs 30, man ir citādi, gan esmu nostradajusies kā zvērs un nesaņēmusi ordeni, gan BKA bijusi
12.08.2022 16:26 |
 
Reitings 7
Reģ: 10.08.2022
Atbildot uz kaudzi iepriekšējiem komentāriem īsumā - jā, manī ir tas "draivs", kas dzen uz priekšu un motivē veltīt sevi darbam, kaut gan bieži vien ir ļoti grūti savākties kaut vai tāpēc, ka ļoti daudz ko daru nepareizi. Un tas mani pašu arī dzen stresā, ka es gribu, lai viss darbā ir perfekti, bet daudz kas vēl nesanāk.
Vienreiz mums bija darbā jāpilda kaut kādi testi (saistībā ar kovida situāciju), un tur man uzrādīja vidēji smagu depresiju. Bet - tas nav iemesls, lai iemestu visu krūmos un ietu projām! Galu galā, esmu sev noteikusi, ka ir jācīnās un jāiet uz priekšu.
Par agro precēšanos... Es jau pati kopš kopādzīvošanas sākuma (man vēl 18 bija) ik pa laikam dziedāju par to, ka gribētu apprecēties, un gribētu arī ģimeni. Uz to arī gājām, bet tagad vienkārši darba dēļ es saprotu, ka man tas nav vajadzīgs. Gribu sevi pierādīt darbā.
Wordrobe666 @ 12.08.2022 03:17

Kas tev ir iesējis kompleksus - svešinieki, vecāki, kurš?
Pati esi sev to iestastijusi.
Gana laba kur? Darba,? Attiecības? Draudzība?
Ja tu būtu pieaugusi, tad saprastu, ka nevienam nekas nav jāpierāda, tikai pašā sev. Punkts.

Kompleksi - tie man velkas līdzi jau kopš pamatskolas laikiem. Toreiz vienmēr sevi salīdzināju ar citām meitenēm, kuras bija skaistākas un veiksmīgākas par mani, tāpēc arī skolā centos spiest no sevis ārā visu, lai parādītu, ka es arī varu būt labākā mācībās. Tāpēc arī nospraudu mērķi - karjerā arī pierādīt visiem, ka es esmu tas cilvēks, kurš visu izdarīs vislabāk un vairāk.
Un jā - man svarīgākais ir būt labākajai savā darbā. Tikai... To neviens neredz, jo es neesmu tā labākā.
12.08.2022 15:24 |
 
Reitings 1821
Reģ: 27.04.2022
Leeldii @ 11.08.2022 10:17

Es viņam vairākas reizes esmu piedāvājusi šķirties. Bet viņš atsakās - kārtējo reizi atrunājās par to, ka mīlot mani, un ka darbs nav tas iemesls, lai sabeigtu mūsu kopdzīvi un manu dzīvi kopumā. Tāpēc arī viņš ir izteicies, ka pirms šķiršanās varbūt vajadzētu iet uz terapiju (bet, kā iepriekš rakstīju, es tām terapijām neticu un neredzu jēgu).
Man jau kopš pusaudža gadiem ir kompleksi, ka es neesmu gana laba. Tāpēc darbu es redzu kā vietu, kur pierādīt sev un citiem, ka es varu būt un esmu laba. Par mērķiem - es neesmu domāta attiecībām. Man tās nav vajadzīgas, tāpēc tas noteikti nav mans mērķis. Bet, ja godīgi, es nemaz nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

Kas tev ir iesējis kompleksus - svešinieki, vecāki, kurš?
Pati esi sev to iestastijusi.
Gana laba kur? Darba,? Attiecības? Draudzība?
Ja tu būtu pieaugusi, tad saprastu, ka nevienam nekas nav jāpierāda, tikai pašā sev. Punkts.
12.08.2022 03:17 |
 
Reitings 1821
Reģ: 27.04.2022
Chikitita @ 11.08.2022 16:28
Mēs esam brīvi cilvēki, attiecības/laulība nav cietums, nav nozīmes ko teiks draugi vai radi, par Tavu izvēli šķirties no laba cilvēka, tās ir Tavas izvēles, Tava dzīve, ne jau visi šķiras no sliktiem vīriešiem/sievietēm, pienāk mirklis kad saproti, ka vērtības, dzīves skatījums un arī personīgās sajūtas mainās neatkarīgi no tā vai otrs ir bijis izderīgs, gādīgs, labs vai pretēji slikts, nevīžīgs.
Protams, ka vīrietis kurš mīl, pieradis pie otra cilvēka nevēlēsies šķirties un vēlēsies izmēģināt jebkādu metodi lai salīmētu attiecības, bet tai jābūt abpusējai velmei, arī sievietes gatavas iet caur uguni un ūdeni, lai viņu mīļotais neaizietu, pilnīgi saprotams.
Lēmums ir tikai Tavs un tikai Tev ar to jāsadzīvo, nav jādzīvo iekšējos pārmetumos ka kādam no malas tas varētu šķist aplams.

Taisni tā. Tikai un vienīgi bailīgi cilvēki, kas trīc un dreb,ik uz soļa, ko tikai padomās citi, tā tu savu dzīvi apraksi ar lāpstu tikai. Redz ko radi un draugi domas super svarīgi - dieva vieta iecelti.zemak par vīru pēc svarīguma.
Bet ko tavs vīrs doma un grib tas ir pie vienas vietas.
24 gados, būtu jau jābūt kaut kādai sajēga par dzīvi, bet te tādas vispār nav. Pat 20 gados ir saprātīgāk domājoši cilvēki.
Vardsakot, jo ātrāk pateiksi savas vēlmes, ka nevēlies ģimeni, jo ātrāk nokritis akmens no pleciem, cik ilgi mocisi sevi un viņu, paliks tikai grūtāk, to pateikt, jo ilgāk vilcināsies, ko vairāk laika pazaudēsi.
Skarbi pateicu, bet tā domāju.
12.08.2022 03:03 |
 
Reitings 1821
Reģ: 27.04.2022
Leeldii @ 11.08.2022 11:16

Diemžēl, bet trollis neesmu.
Algas apjoms labākajos mēnešos ir pie 1500 eiro (kas vīram ir vidēji mēnesī), bet vidēji grozās ap tūkstoti. Ieguvums - patīk palīdzēt citiem un ceru, ka to kādreiz arī novērtēs.

Tātad autore ir iespējams
1. - nākusi no totāli nabadzīgas gimenes, ja tā skrien pēc naudas.
2. Palidzetaja tips - kas gūst gandarījumu, no palīdzēšanas cilvēkiem (tas jau ir gēnos iekšā)
Tikai vīram nekādi nepalīdz tas.
3. Mantkārtībā - skrien pēc naudas un vajag vēl un nav gana.
Pirkamrt novērtēt vajag pašam sevi un tikai tad gaidīt novērtējumu no citiem.
12.08.2022 02:59 |
 
10 gadi
Reitings 2654
Reģ: 29.01.2009
GhostGG @ 11.08.2022 11:05

Mhm. Protams, tu būsi pāsteigta, pat par sevi, kā domas mainās, kad satiek to ko meklē ? dzīvosim redzēsim.

Tak kas pat pārsteigumu, nesen vēl solīja bērnus un mīlēt līdz kapa malai. Pati izrādīja iniciatīvu precēties un veidot ģimeni.
Ir pašai bijušas attiecības ar darbaholiķi. Par laimi, to atklāju ātri. Nez kāpēc viņiem vajag būt pārī, un tam otram jāsēž klusu bez pretenzijām un jābūt laimīgam, kad par viņu atminas reizi pa 2 nedēļām, apsola zvaigznes no debesīm un aizmirst.
11.08.2022 19:55 |
 
Reitings 273
Reģ: 13.10.2021
Ja Tu esi medmāsa vai kaut kas ar rehabilitāciju,neviens no nenovertēs vairāk par paldies. Ļoti slimi. Un par 1k algu šitā ņemties, jel bogu😃 pec paris gadiem paliksi pati toxic no šī visa un ne smakas nebus no tavas velmes palīdzet. Sviests.
11.08.2022 19:51 |
 
Autorizēts lietotājsPatīk
Reitings 2134
Reģ: 02.01.2022
Chikitita @ 11.08.2022 17:12
Vecums tiešām nav rādītājs tam cik nobriedis esi attiecībām vai laulībām, piekrītu Mežakaķes komentāram, ir zināmi pāri no 15/16 gadu vecumam, stipras attiecības jau vairāk kā 10 gadus, bet krīzes uznākt var jebkuram, dzīve mainās, apstākļi mainās, pat šķietami spēcīgas attiecības var neizturēt kādus noteiktus dzīves posmus un pretēji tādas attiecības kurām nedeva ne 10kapeiku ka izturēs ilgāk par gadu, jo drāmatas un kašķi, pārvar daudz. Tas viss ir ļoooti individuāli.
Es arī precējos un plānoju bērnu ne jau ar cilvēku kuru nebiju pārliecināta, biju pa visiem 100 un 200%, kurš bija super labs un gādīgs, bet gadi, gadi iet un dzīve ļooti mainījās, tik dažādas situācijas tika piedzīvotas, kuras radīja plaisu, arī raksturi atspoguļojās tikai sarežģītās situācijās.

Ir zināmi pāri... cik? Trīs pa visu Kurzemi? Vai statistika tam cik ir šķirtas laulības nav rādītājs tam, ka lēmumam jābūt apzināti pārdomātam? Es nesaku ka precēties jaunam slikti. Es šī temata kontekstā domāju, ka neloģiski, jo šāds iznākums kā autorei var gadīties. Un kuram tad beigās sāpēs vairāk? Precētam vai neprecētam?
11.08.2022 18:44 |
 
Reitings 508
Reģ: 25.10.2012
Es godīgi sakot arī nesaprotu kapēc kaut kur tā jāskrien. Sanāk, ka autore apprecējusies 21 gada vecumā. Vīrietim tajā brīdī bija 27. Cilvēki tiešām nesaprot, ka laulība ir nopietns solis un ka 21 g.v cilvēks vel mācās dzīvi?

A vot nesaprot vis, tepat kaut kad bija diskusija, kur visas bļāva, ka ja vīrietis beibi nenoprec pusgada, max gada laikā kopš ir kopā, tad šis ir nekam nederīgs un nav ko ar tādu laiku tērēt. Tik pēc tam pašas brīnās, kā tad tā, ka tomēr nesanāca, vai pēc gadiem attopas, ka otrs blakus ir svešs cilvēks, ko vairs nepazīst.
Es tieši tāpat uzskatu, ka laulības ir pietiekami nopietns lēmums, ar kuru nekur nav jāsteidzas, bet mūsdienās jau lielais vairākums pofigisti, šodien precas vai ražo bērnus ar vienu, rīt jau var ar citu.
11.08.2022 17:34 |
 
10 gadi
Reitings 2235
Reģ: 27.02.2011
Reizēm pat otrs - kurš vēlas šķirties nevar izteikt tik vienkārši kas ir mainījies, kas notika, kāpēc ir šāds lēmums, tas ir tāds sajūtu, pieredzes, situāciju kopums, un jūtas vienkārši čušs.
Mana situācija bija ļoti līdzīga kā Mežakaķim, piedzima bērns, es tīrīju, gatavoju rītā vakarā, rūpējos, atdevu visu no sevis un degu, un visā kāds asāks vārds no otra un strīds, un tu roku uz sirds liec, ka dari visu ģimenes dēļ, un tā tiek stikliņi sabirst dvēselē, sāc atsvešināties, notiek aizsargreakcijas un asām piezīmēm par kaut ko neizdarītu nereaģē, kļūsti vienaldzīga un tad attopies ka nekā vairs nav, tikai sadzīve un viss.
11.08.2022 17:15 |
 
10 gadi
Reitings 2235
Reģ: 27.02.2011
Vecums tiešām nav rādītājs tam cik nobriedis esi attiecībām vai laulībām, piekrītu Mežakaķes komentāram, ir zināmi pāri no 15/16 gadu vecumam, stipras attiecības jau vairāk kā 10 gadus, bet krīzes uznākt var jebkuram, dzīve mainās, apstākļi mainās, pat šķietami spēcīgas attiecības var neizturēt kādus noteiktus dzīves posmus un pretēji tādas attiecības kurām nedeva ne 10kapeiku ka izturēs ilgāk par gadu, jo drāmatas un kašķi, pārvar daudz. Tas viss ir ļoooti individuāli.
Es arī precējos un plānoju bērnu ne jau ar cilvēku kuru nebiju pārliecināta, biju pa visiem 100 un 200%, kurš bija super labs un gādīgs, bet gadi, gadi iet un dzīve ļooti mainījās, tik dažādas situācijas tika piedzīvotas, kuras radīja plaisu, arī raksturi atspoguļojās tikai sarežģītās situācijās.
11.08.2022 17:12 |
 
Reitings 164
Reģ: 24.02.2021
Ir pāri, kas kopš pusaudžu gadiem ir kopā, kaut abiem 30 pāri. Tas viss ir individuāli. Dažs labs savos 20 gados ir nobiedušāks kā cits 40 gados. Krīze var iestāties dažādos dzīves posmos.
Man tāda ir tagad. Vai esmu slikta? Nezinu, to viņam spriest. Es cenšos, daru. Mans vīrietis vienmēr ir tīrs, izgludināts, paēdis. Un tieši tādēļ man ir tukšuma sajūta, gribu pauzi, jo jūtos ļoti izmantota. Vīrietis rūpējas, aplido, ļoti izrāda rūpes, BET visi mājas darbi ir tikai uz mana kakla. Kkad jau palīdz, bet tas ir jāatgādina. Arī es strādāju un piekūstu. Varētu iet pie psihologa, bet tas jau nemainīs apstākļus, jārunā ar otru, ka esmu piekususi.
Autorei, šķiet, ir nedaudz nopietnāk tas viss aizgājis. Autore malacis, ne visi saņemas par to runāt un meklēt risinājumus, jo vieglāk jau ir aiziet un pārtraukt visu.
11.08.2022 16:50 |
 
Autorizēts lietotājsPatīk
Reitings 2134
Reģ: 02.01.2022
Es godīgi sakot arī nesaprotu kapēc kaut kur tā jāskrien. Sanāk, ka autore apprecējusies 21 gada vecumā. Vīrietim tajā brīdī bija 27. Cilvēki tiešām nesaprot, ka laulība ir nopietns solis un ka 21 g.v cilvēks vel mācās dzīvi?
11.08.2022 16:39 |
 
10 gadi
Reitings 2235
Reģ: 27.02.2011
Laba/slikta sieva, vienam laba, otram slikta. Tas taču viss tik individuāli.
11.08.2022 16:36 |
 
10 gadi
Reitings 2235
Reģ: 27.02.2011
un tas viss tikai dēļ kopīgā bērna
11.08.2022 16:35 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits