Ilgi domāju vai rakstīt vai nē, bet izskatās ka tomēr vēlos arî palasīt Jūsu pieredzi, kā arī tīri “izkratīt” sirdi….
Ar draugu esam 4 gadus kopā (rudenī iespējams tie apritēs)…, bet pēdējos mēnešus esmu vēsa pret viņu. Esmu negarastāvokl un pat sākusi domāt par “varbūt tomēr izbeigt šo visu” jeb šķiršanos. Šīs domas mani piemeklē, jo jūtos kā mamma - jānorāda un jāatgādina, kad vajag ko satīrīt mājās vai,piemēram, novākt veļu… Esam runājuši par precībām. Bet, kad ir jāsāk kas plānot, tad viņam parādās iemesli, kāpēc tomēr tagad nevajadzētu precēties… okej, to saprotu, bet uz vietas stāvēt nevēlos attiecībās. (Jā,protams, galva pašai jāsakārto, no ir tak tie spiedieni no apkārtējiem par to ka 30 gados tak vajag to un to…) īsumā, “pateicoties” viņa labākajam draugam arī no manas puses ir tāds vēsums iestājies pret manu draugu.
Ahh, 2x jau izdzēsu visu ko gribeju rakstīt, bet kopumā - apsveru šķirties, jo nejūtos tā kā vēlētos justies un attiecības arī nevirzās uz priekšu… kā arī, sajūta ka calis vēl īsti nav nobriedies, jo reizēm tomēr jūtos kā mamma…
Katrā ziņā, kā Jums ir ar šādām sajūtām?
Vai esat ļāvušās tām? Vai tomēr risinājušas un centušās tikt ārā no šāda stāvokļa, tā teikt, iedodot attiecībām jaunu elpu?
45
