Pēc dekrēta-atpakaļ vergot un savu bērnu ļaut audzināt svešiem cilvēkiem?

Arī uzskatu, ka tik mazu ķiparu laist dārziņā ir par ātru. Un domāju, ka problēma ir valsts sistēmā/darba vidē - labojiet mani, kurš izdomāja, ka dekrētā var pavadīt tikai tik īsu laiku? :D
zinu, ka citās valstīts dekrēts ir arī gadu, un laikam pat mazāk, kas vispār ir absurds.. bet te es vispār neliktu uzsvaru uz vīrieti.

woman_wonderland @ 10.02.2022 11:07

Arī uzskatu, ka tik mazu ķiparu laist dārziņā ir par ātru. Un domāju, ka problēma ir valsts sistēmā/darba vidē - labojiet mani, kurš izdomāja, ka dekrētā var pavadīt tikai tik īsu laiku? :D
zinu, ka citās valstīts dekrēts ir arī gadu, un laikam pat mazāk, kas vispār ir absurds.. bet te es vispār neliktu uzsvaru uz vīrieti.

LV ir viens no garākajiem dekrētiem ES. Darba devējiem nav izdevīgi darbinieku atbrīvot uz ļoti ilgu laika periodu. ASV dekrēts ir laikam tikai 12 nedēļas.
Mūsdienās sievietes tiek pataisītas par vīriešiem un šis būtiskais dzīves aspekts tiek aizmirsts-audzināt bērnus.

woman_wonderland @ 10.02.2022 11:07

Arī uzskatu, ka tik mazu ķiparu laist dārziņā ir par ātru. Un domāju, ka problēma ir valsts sistēmā/darba vidē - labojiet mani, kurš izdomāja, ka dekrētā var pavadīt tikai tik īsu laiku? :D
zinu, ka citās valstīts dekrēts ir arī gadu, un laikam pat mazāk, kas vispār ir absurds.. bet te es vispār neliktu uzsvaru uz vīrieti.

Ir grūti palaist tik mazu bērnu uz dārziņu. Bet kad man tas bija jādara, es galvā sev skandināju, ka citur dekrēts ir tikai pus gads, tā doma nedaudz palīdzēja, ka manējais tomēr ir gana liels. Bet vispār jā, es gribētu lai atvaļinājums ir lielāks. Vismaz minimums līdz diviem gadiem!

Es vēl esmu stāvoklī, bet jau sēžu mājās, mēs tā izlēmām. Ja mana alga būtu salīdzināma ar vīrieša, vai man patiktu mans darbs, es noteikti strādātu, jo:
1) naudas nekad nevar būt par daudz
2) mūsdienās sievietēm ir visas iespējas pelnīt tikpat daudz, cik vīrieši, un vīrietim nav pienākuma uzturēt pieaugušu, darbspējīgu cilvēku;
3) dekrēts Latvijā jau tā ir ļoti garš, salīdzinot ar R-Eiropas valstīm. Ja grib dzīvot kā Rietumos, tad arī jāstrādā, kā Rietumos.
4) arī "augstas klases" sievietes nereti atgriežas darbā dažus mēn. pēc bērna dzimšanas, vai arī vispār izvēlas nedzemdēt līdz 40+, kā daudzas mūsdienu Holivudas aktrises. Nerunāju par "trophy wifes", kuru vienīgais darbs ir būt skaistām.
5) ja sievietei ir iemīļots darbs un karjera, viņa gribēs tajā atgriezties.

Es arī tā uzskatu.
Nav obligāts pienākums mammai pēc 1.5gadu skriet uz darbu. Ja ar vīrieti abi domā vienādi, finansiāli var atļauties mājās sēdēt, pieskatīt bērnu un mammai ir vēlme pieskatīt visu dienu bērnu un būt kopā, tad lai pieskata.
Svešas tantes diez vai dos to mīlestību un veltīs tik lielu uzmanību kā pašas mamma.
Noteikti tādām mammām nevar pārmest par izvēli.

No 2.augusta arī tēviem būs jāņem BKA un mammām šis laiks tik samazināts. Droši vien ar laiku pāriesim uz variantu, ka abiem vecākiem būs puse uz pusi.

Kādas ir Jūsu domas par to? Cik būtu jāpelna vīrietim, lai Jūs to spētu atļauties darīt (1 bērns)? Vai vispār apsvērtu ko tādu darīt?

Vīrietis varētu pelnīt visu pasaules naudu, bet es tāpat ietu un nodarbotos ar savām lietām, izcili, ja man vēl par viņām maksā. Aiz tā, ka esmu sieva, māte, esmu arī es, sieviete, ar savām interesēm, un tās nav tikai par un ap bērniem, ceļojumiem vai skaistuma procedūrām. Pusotrs gads ir laiks, ko sieviete pavada BKA, pirms tam vēl ir dekrēta atvaļinājuma. Kopumā sanāk izkrist no aprites diezgan ilgu laiku. Un ne ar vienu no bērniem atgriešanās darbā nav bijis naudas jautājums, kas, protams, ir nozīmīgs, jo man riebjas būt atkarīgai no vīrieša, bet darbs man ir komunikācija, izaugsmes iespējas un sevis pašapliecināšanās. Es bezgala mīlu savus bērnus un neesmu nekad viņus apdalījusi ar savu uzmanību vai rūpēm, bet man patīk, ka mums katram ir savas lietas. Var visu dzīvi ziedot bērniem, bet jāsaprot, ka viņi mums ir iedoti uz laiku, viņi ļoti ātri izaug un aiziet savā dzīvē, un tad sieviete paliek ar ko?

Nākotnē šo lēmumu- sēdet mājās iespējams vari nožēlot. Sanāks katru dienu dien dienā būt mājsaimniecei, zaudē savas profesionālās spējas, katru dienu tik mājas, drēbes, trauki, pusdienas utt. Bērns izaugs, gadi paies un viņš aizies, bet tu būsi palikusi par mājsaimnieci.
Protams ka mazu bērniņu ir grūti kādam uzticēt, bet varbūt vajag vismaz pamēģināt. Nezinu kāda ir tava darba vieta, bet negribas sataisīties, saveidot matus, uzkrāsoties, uzvilkt kādu kostīmiņu(ja tas ir kāds ofisa darbs) un doties uz darbu? Pie kolēģiem, pasmieties, papļāpāt, komunicēt ar citiem cilvēkiem tai skaitā vīriešiem ?
Grūti pieņemt kādu lēmumu un kas būs pareizāks, bet par sevi domāt arī vajag, nepamest novārtā, ka tagad sēdēsi ar bērnu mājās un visu naudu lai pelna vīrs, un tad varēsi prasīt- iedod naudu zeķubiksēm, iedod naudu tam un šim, nu taka maza meitene

Latvijā ir viens no garākajiem dekrētiem, piemēram, usa Tas tikai 2 mēneši.
Ar partneri tā Jūsu izvēle, ko un kā darīt. Pašiem jāizrunā, forums to Jūsu vietā neatrisinās.
Tam apakša tomēr ir savi aspekti. Soc.garantijas, pensija u.c.

Visu atlikušo mūžu sēdēt mājās nav tas izcilākais variants , bet dažus gadus, kamēr bērns pavisam maziņš ir labs variants, ja abiem vecākiem tas ir pieņemami.

Es laikam tā nevarētu, nosēdēt mājās visu dzīvi, arī ja vīrs varētu atļauties nosegt visus mūsu izdevumus. Man šķiet, ka es paliktu ļoti tukša, ja visa ikdiena paietu tīrot māju, taisot ēst, mainot pamperus un liekot skropstas, taisot manikīrus. Nejustu piepildījumu. Kad bērni izaugs, tad ko? Var jau uzsākt hobijus, bet tas arī bieži vien nav ilgaicīgs piepildījums.
Protams saprotami, ka daļa ir karjeristes, daļa nav, katram savs! Bet es noteikti neuzliktu vīrietim to nastu izdomāt kā vienam pašam uzturēt ģimeni. Gribu, lai viņš arī ir atpūties, lai viņam visa ikdiena ir darbs un nauda. Arī vīrieši ir cilvēki ar jūtām un dvēseli, nav gluži tikai bankomāts.

Tad vēl viens faktors - es gribētu savai meitai parādīt, ka mēs esam radošas, gudras un stipras sievietes, lai arī viņai ir motivācija mācīties, krāt sasniegumus. Noteikti to neuzspiestu, ja sirdī ir aicinājums būt mājsaimniecei - aiziet! Vienīgi tas liekas tā riskanti, ja neizdodas atrast turīgu vīrieti, tad var sanākt dzīvot nabadzīgi un pēc šķiršanās var palikt bez naudas vispār.

Tā vergošana un augstā klase vienīgi izklausās pēc daža laba trollīša, kas te apgrozās🤙

Diskusijas nosaukums, protams ļoti dramatisks, bet tā ir autores un viņas partnera izvēle, gribat - sēdi mājās, gribat - nē. Es personīgi nesēdētu, kaut gan mana profesija ļauj brīvi stradāt kā vēlos vai attālināti.
Man šķiet, ka ar šādu modeli "mamma mājsaimniece-tetis strādā", ja ģimenē nav daudz bērnu, vecāki bērnam rada bērnam fikcionālu iespaidu par ģimenes organizatorisko uzbūvi kā tādas Amerikāņu filmās.

Manuprāt, tas ir briesmīgi, ja tu esi pilnībā materiāli atkarīgs no kāda. Nespēju iedomāties tādu dzīvi, ka vienīgie mani ienākumi ir vīra piešķirti.
Un nekas dzīvē nav akmenī cirsts. Ja nu laulība pajūk? Ko tālāk? Kā izskaidrosi darba devējam gadiem ilgušo tukšumu savā CV?

Nesaprotu tās , kuras nestrādā. Kā tad viņas dāvina dāvanas savam vīrietim dzimšanas dienā un citos svetkos? Pa viņu naudu?
Vai pakasa muguru un saka - daudz laimes dzimšanas dienā!
Pašām nav tā kā neērti?

Minelūše @ 10.02.2022 12:49

Manuprāt, tas ir briesmīgi, ja tu esi pilnībā materiāli atkarīgs no kāda. Nespēju iedomāties tādu dzīvi, ka vienīgie mani ienākumi ir vīra piešķirti.
Un nekas dzīvē nav akmenī cirsts. Ja nu laulība pajūk? Ko tālāk? Kā izskaidrosi darba devējam gadiem ilgušo tukšumu savā CV?

Man liekas, ka tad arī var sākties kaut kādadas kontroles problēmas attiecībās, jo nu reāli tādā situācijā vīrs visur ir noteicējs. Pati nevari pat ar draudzenēm aiziet uz vinčiku neprasot kabatas naudu.
Noteikti ir attiecības, kur tas viss ir sakārtots un izrunāts, un sakarīgs vīrietis to neizmanto savā labā, bet bieži vien tā nav.

Man tūlīt beigsies BKA, un es gribu atgriezties darbā. Es gandrīz 2 gadu laikā esmu devusi nedalītu uzmanību savam bērnam, iedrošinājusi būt patstāvīgam, un uzticēties cilvēkiem kuriem ir mans un mana vīra approval. Un zini, viņam ļoti patīk bērnudārzā ar audzinātājam un auklīti, viņam ir arī savas uzticības personas tur, par ko es tikai priecājos. Te ir jautājums par to cik mēs bieži mēdzam pārspīlēt bērna “gatavību” nebūt ar mums. Un sievietēm nav jāvar viss, arī vīriešiem es teikšu diezgan daudz tiek. Jau sākot ar to psiholoģisko spiedienu ,ka “esmu vīrietis un man jārūpējas par savu ģimeni”, lai gan neviens jau to nespiež darīt, bet stereotipi gēnos ir saglabājušies. Katrs dara kā pašiem ērtāk. Es katra ziņā negribu lai mans vīrs emocionāli un fiziski izdegtu, strādājot par mums 2. Tad mēs noteikti pievienotos šķirto laulību statistikai.😁🤌

Nesaprotu tās , kuras nestrādā. Kā tad viņas dāvina dāvanas savam vīrietim dzimšanas dienā un citos svetkos? Pa viņu naudu?
Vai pakasa muguru un saka - daudz laimes dzimšanas dienā!
Pašām nav tā kā neērti?

Droši vien pamato, ka viņa vislielākā dāvana esmu es pati un neko citu jau viņam nevajag 😀 Bet es arī par šo vienmēr aizdomājos. Man patīk iepriecināt otru, kaut ko nopirkt, pasūtīt, rezervēt. Diezgan muļķīgi, ja tas viss jādara no vīrieša maciņa.

No savas pieredzes,es nevarēju ilgi nosēdēt ar bērnu mājās. Man vajadzēja kustību ikdienā,darbs, cilvēki utml.lietas,arī finansiāli gribēju ko vairāk par bērnu pabalstu,lai var normāli dzīvot.
1,5 g vecumā meitu sākām vest uz privāto dārziņu un nenožēloju.Jā,sākums bij ar asarām,bet aprada,jo bija jaukas auklītes un ieinteresētas darboties ar bērnu, viņa apguva arī ko jaunu kontaktā ar citiem bērniem.
Ja kāda sieviete vēlas sevi veltīt bērniem un mājai,tad viņa to var darīt,ja vien visus ģimenē tāds modelis apmierina un par to ir vienojušies ar partneri. Man būtu pilnīgi vienalga,ko par to domā un saka citi.

Es būtībā domāju diezgan līdzīgi. Bet arī tomēr savādāk.
Vīrieša uzdevums brīdī, kad ienāk ģimenē bērns ir parupēties par sievieti. Un manuprāt, tas ir gan grūtniecības laikā, gan pēc tam līdz sieviete ir gatava atgriezties darba vidē. Un katrai šis noteikti atšķiras. Un vēl ir jāņem vērā bērns. Mēs savu meitu uz valsts dārziņu nevedīsim. Godīgi sakot, vēl neesam 100% izlēmuši kas un kā, bet kopš piedzima bērns, esmu ļoti daudz lasījusi, izglītojusies emocionālaja attīstībā. Un laist dārziņā 1,5 g vecu bērnu ir diezgan slikti. Protams, es šeit nevienu nenosodu, situācijas ir dažādas utt.
Man ir palaimējies, ka ar draugu esam vienās domās. Grūtniecības laiku sēdēju mājās un arī tagad, kad bērnam jau ir 1,6g turpinu tāpat. Un te ir jāpiemin, ka nē, es nesēžu uz pleciem kādam dirsu kasīdama. Es pirmkārt, ļoooooooti izbaudu laiku ar savu bērnu. Otrkārt, izbaudu laiku arī ar sevi un sāku sevi atrast no jauna. Uzdot jautājumus - kas ir tas ko es vēlos utt. Un treškārt, man ir ļoti atbalstošs vīrietis par kuru esmu pateicīga. Viņš nesagaida no manis perfektumu, tāpat arī es no viņa. Dazreiz māju uzkpoj viņš, dažreiz es, bet pārsvarā to daram kopā. Ar bērnu viņš pavada laiku ļoti daudz, arī izbaudam laiku kopā visi kā ģimene. Tāpat gan es , gan viņš veltam laiku saviem hobijiem, mācībām.
Un neuzskatu, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ka es nepelnu naudu. Mums nauda ir kopīga. Nav tā, ka es prasu nezin ko. Dzīvojam, baudam laiku kopīgo, kas dots. Darbs nav galvenais dzīvē. Tas tevi nedefinē par slinku vai čaklu cilvēku. Turklāt, darbs ir arī darbs ar sevi, ar savu ģimeni, attiecībām, bērnu. Tas viss ir simtreiz svarīgāk.