Neviens arī nesaka, ka slimai mammai ir par varītēm jāmocās, darot lietas, ko nevienam nevajag, bet ir atšķirība starp pāri saviem spēkiem, savu spēku robežās, pēc labākās sirdsapziņas un vispār neko nedarīt. Pie tam, ja svētku sajūta ir kaut kas, kas ģimenē ir pieņemts, tad arī vīrs var palīdzēt, kur nu vel labākais vīrs un tētis! Pat ja viņš ir stumjams un bīdāms, tad kārtīga sieviete nodeleģē, jo ja dzīvotu divatā vēl tā, bet neviena mamma nepieļautu, ka bērnam vispār nav nekādi svētki. Zinu sievietes, kas strādā ļoti intensīvu darbu vai ar vairākiem bērniem, īpaši, ja nesen piedzimis vēl viens bērniņš - jā, protams, ka tad tie svētki ne vienmēr ir tik grandiozi, bet ģimeniskums un siltums tomēr nepazūd. Bet te - katrs savā ekrānā un bērniņš pa vidu diviem rūgumpodiem. Dāvanu gan jau vakar tā arī neiesaiņoja - kad tad viņai būtu bijis laiks? Beidzot varēja pakačāt statistiku profilam. Un Kiviča “nav jau nekādi svētki” ir perfekta atruna abiem, kāpēc viens otram var dāvanas nepirkt un necensties, bet šis nav par viņiem. Divi pārauguši tīņi, būtu laiks saprast, ka ne viss ir par viņiem, bet kāda cita dēļ arī jāpacenšas. Un pēc tam, ak brīnums, lielie bērni nebrauc ciemos! Bet šis pats jau bija arī gadu atpakaļ un tad teica, ka nesvin šos, bet svinēs Pareizticīgo svētkus (tā it kā bērnam varētu pārāk bieži svētku sajutu sarūpēt), bet tur jau arī beigās nekas nebija. Viss ir “kad pienāks maģiskais datums” ar cerību, ka visu aizmirsīs, bet ja atceras, tad tik pabīda to datumu tālāk un tā viņš nekad nepienāk. TAS datums bija, kad piedzima Mia (ja citi bērni neskaitās), tas bija pats pēdējais datums savākties!
22
