spiediens no citiem, trauksme

Aizej pie psihologa, iespējams nosūtīs pie psihoterapeita. Tas varētu palīdzēt mazināt trauksmes sajūtu.
Bet jā, ''fake it till you make it''. Viss nerodas vienā dienā, vajag manifistēt sevi uz to, ka esi stipra un vari, manifistēt uz labām domām. Ieteiktu sākt nodarboties ar sportu priekš sevis, lai būtu stiprāka. Tas arī dod pašpārliecinātības boostu.
Saproti, ka citu ideālās dzīves nav nemaz tik ideālas. :). Ja tu redzi soctīklos ''ideālos cilvēkus'' - atseko, ja dzīvē tev tādi ir, tad vienkārši saproti, ka nav viņi ideāli. Katram savi kāpumi un kritumi.
Paies ilgs laiks, bet vienā dienā mainīt uztveri nevar

Ai, tik ļoti neuztraucies un neņem pie sirds. Man arī ir 22 gadi un esmu nevainīgs. :D Nav otra pusīte, bet vai tad dēļ tā nedzīvot uz uzreiz ? Es varu pateikt tiem, kuri sociālājos tīklos ideālas dzīves nav tik ideālas. Mans draugs publicē visādus pasākumus, tusiņus, eksluzīvas restorānos un kafejnīcas ēd, bet kad satiekamies uz treniņu, tad viņš man pajautā naudu tāpat. :D Tas ir tik noželojami un neiesaku sekot pēc citu dzīvem, veido pati savējo. :) Galvenais iesāc ar mazumiņu un tad jau sapratīsi, kas un ko. :)

Tiešām - neņem pie sirds.
Nav ideālu cilvēku. Un tās visas soctīklos ir maskas. Parāda labāko, piepuškoto un slikto noslēpj un tad rodas nepareizs iespaids, ka visiem viss labi, bet patiesībā katrs esam ar saviem tarakāniem un saviem mīnusiem.
Ej uz priekšu un veido pati savu dzīvi

Mazāk vajag klausīt un skatīties, citi dara. Mani tas piemēram, neinteresē.
Cik, sīkie uzbliezt, cik mājas uzbliezt, kādi bembji braukājas.

Ja esi pabeigusi studijas un joprojām nestrādā savā sfērā, tad esi viena no ļoti liela cilvēku klāsta, kas ticēja, ka mācības tev kaut ko dzīvē iedos, un tad brutāli aplauzās. Te jau bija arī citas ļoti līdzīgas tēmas. Lielākā daļa universitātes grādu ir bezjēdzīga laika nosišana, tāpat kā daudz kas no skolas materiāla.
Neiesaku sekot truliem ''fake it till you make it'', ''vienkārši saskati pozitīvo'', ''gan jau citi nav tik laimīgi kā tu domā'' u.tml. padomiem. Objektīvi runājot, tava dzīve ir sūdīga. Un mērķtiecīgi aizmālēt sev acis, izlikties, ka esi laimīga, vai kaut ko dzīvē sasniegusi, būtu stulbi.
Pirmais solis vienmēr ir saprast, kas tieši tevi visvairāk neapmierina. Tas, ka tev nav un pārskatāmā nākotnē nebūs attiecību/vīra/bērnu? Tas, ka tev nav un pārskatāmā nākotnē nebūs normāla darba? Un tad sākt to risināt.
Trauksmes sajūta, jo nedari neko vērtīgu ar savu dzīvi, ir pilnīgi normāli un var pat teikt - veselīgi. Tev vajag nevis 'mainīt uztveri', kas no izlasītā izskatās pilnīgi adekvāta apstākļiem, bet gan mainīt savu dzīvi.

putns @ 31.05.2021 12:05

Ja esi pabeigusi studijas un joprojām nestrādā savā sfērā, tad esi viena no ļoti liela cilvēku klāsta, kas ticēja, ka mācības tev kaut ko dzīvē iedos, un tad brutāli aplauzās. Te jau bija arī citas ļoti līdzīgas tēmas. Lielākā daļa universitātes grādu ir bezjēdzīga laika nosišana, tāpat kā daudz kas no skolas materiāla.
Neiesaku sekot truliem ''fake it till you make it'', ''vienkārši saskati pozitīvo'', ''gan jau citi nav tik laimīgi kā tu domā'' u.tml. padomiem. Objektīvi runājot, tava dzīve ir sūdīga. Un mērķtiecīgi aizmālēt sev acis, izlikties, ka esi laimīga, vai kaut ko dzīvē sasniegusi, būtu stulbi.
Pirmais solis vienmēr ir saprast, kas tieši tevi visvairāk neapmierina. Tas, ka tev nav un pārskatāmā nākotnē nebūs attiecību/vīra/bērnu? Tas, ka tev nav un pārskatāmā nākotnē nebūs normāla darba? Un tad sākt to risināt.
Trauksmes sajūta, jo nedari neko vērtīgu ar savu dzīvi, ir pilnīgi normāli un var pat teikt - veselīgi. Tev vajag nevis 'mainīt uztveri', kas no izlasītā izskatās pilnīgi adekvāta apstākļiem, bet gan mainīt savu dzīvi.

Paldies par skarbo atbildi! :)
Universitātes grādu neuzskatu par bezjēdzīgu. Studēju tiesību zinātni, pašlaik sevi neredzu strādājām sfērā, bet studijas bija vērtīgas un diplomu, kuru ieguvu tikpat kā par velti, jo par studijām nevajadzēja maksāt - nenožēloju. Varbūt tikai savu pabojāto nervu žēl, bet izglītību nu noteikti nenožēloju.

Putnam.
Man ir zināmi šmurguļi, kas neklausa saviem 20 gadīgajām muterītēm.
Man ir zināmi cilvēki, kas par vecāku naudu ir uzbliezt mājas!!!
Man ir zināmi pāri, kas par vecāku naudu ir uzorganizējuši savas kāzas. Pēc gada izšķīrās.
Man ir zināms gadījums, kur omīte tika izmantota kā bērnu aukle par brīvu, lai vecākiem mazāk jāmaksā. Šie beigās ļoti naidīgi sastrīdas.

Katru gadu beidz tūkstoši juristu!!!
Tā kā konkurence milzīga.

Problēma ir tajā, ka tu pārāk domā par to, ko citi domā. Ir sev jāpajautā godīgi, kas tevi dara laimīgu? Kas ir tās lietas, kas tev izraisa prieku un gandarījumu. Nezinu vai ir vērts visu mūžu nodzīvot tā, lai attaisnotu citu cilvēku liktās cerības uz sevi. Kādam vienmēr nekas nebūs labi. Tā tomēr ir tava dzīve un ja kāds no nespēj pieņemt, tad tā ir viņu problēma.
Kādā ziņā tu sevi salīdzini ar cietiem? Kas ,tavuprāt, ir tās ideālās dzīves, kas ir citiem un kas tev vēl nav?

GhostGG @ 31.05.2021 13:13

Problēma ir tajā, ka tu pārāk domā par to, ko citi domā. Ir sev jāpajautā godīgi, kas tevi dara laimīgu? Kas ir tās lietas, kas tev izraisa prieku un gandarījumu. Nezinu vai ir vērts visu mūžu nodzīvot tā, lai attaisnotu citu cilvēku liktās cerības uz sevi. Kādam vienmēr nekas nebūs labi. Tā tomēr ir tava dzīve un ja kāds no nespēj pieņemt, tad tā ir viņu problēma.
Kādā ziņā tu sevi salīdzini ar cietiem? Kas ,tavuprāt, ir tās ideālās dzīves, kas ir citiem un kas tev vēl nav?

Visādi salīdzinu. Piemēram, draudzenei jau 4 gadus ir attiecības, viņi abi ir savstarpēji iepazinušies ar vecākiem, katru nedēļas nogali viens pie otra brauc ciemos. Plāno īrēt dzīvokli kopā. Es domāju, ka viņiem drīz arī varētu būt kāzas, jo tomēr ļoti saskanīgs pāris un ilgs laiks pagājis. Man ir bijušas neilgas attiecības, tikai 2 mēneši. Es neprotu/neesmu atradusi cilvēku vēl.
Arī redzu, ka bijusī kursa biedrene šiko. Nezinu, varbūt paslepus kkur strādā, bet oficiāli neesmu dzirdējusi. Pat ja strādā, neticu, ka pelna tik daudz, lai katru rītu dzertu kafiju kafejnīcās, katru nedēļas nogali vismaz vienreiz ēstu restorānā, dzīvotu Rīgas centrā, varētu atļauties manikīrus, pedikīrus un ko tik nē. Domāju, ka vecāki turīgi. Neesmu mantkārtīga, bet bišķi paskatoties škiet - bāc, es strādāju tagad apkalpojošajā sfērā, pelnu, bet viņa kā niere pa taukiem, neko nedarot.
Arī figūras. Neuzskatu sevi par resnu, bet neuzskatu ari par sportisko un formīgo, bet gribētos. Būtu izturība, spēks formas.
Un tā varētu daudz un dikti turpināt.
Skauž citu panākumi. Skauž, ka citas ar pirmo notrāpīja īstajā studiju programmā un profesijā, ir labi iekārotjošās dzīvē, bet es vēl nesaprotu ko tālāk gribu.

EE @ 31.05.2021 12:47

Katru gadu beidz tūkstoši juristu!!!
Tā kā konkurence milzīga.

Zinu. :)
Uz šo aizgāju, jo uzņēma budžetā. Toreiz galīgi nezināju, ko gribu. Domāju, ka ņemšu gap year un pastrādāšu kaut kur, bet pēdējā brīdī izdomāju iesniegt dokumentus juristos ar domu - ja būšu budžetā, tad pamēģināšu.
Tagad, atskatoties, varu teikt, ka nenožēloju, kā jau minēju. Zināšanas noderīgas, piemēram, tagad, kad saskāros ar mantojumu, zināju ko man jādara, kādas tiesības un sapratu, ko notārs runā. Tāpat sapratne par līgumiem vispār un to sfēru, ja dzīvē kadās kāds ''kāzuss''.
Katrā ziņā labāk nekā būtu aizgājusi uz kaut kādiem sociologiem un pēc tam bez darba un bez sajēgas, kur dzīvē pielietot.
Vispār, domājot par darbu, es gribētu būt bibliotekāre. Bērnībā un pēc tam patika gramatas, īsts grāmatu tārps, patika kārtot grāmatas, kad vienu vasaru strādāju grāmatnīcā. Patīk bibliotēkas smarža... BET man atkal ir kaut kādā mērā bail, ko tieks citi, ko padomās... mācījās juristos un tagad kaut kāda bibliotekāre... kāda tur izaugsme utml...

Radler @ 31.05.2021 13:55

Zinu. :)
Uz šo aizgāju, jo uzņēma budžetā. Toreiz galīgi nezināju, ko gribu. Domāju, ka ņemšu gap year un pastrādāšu kaut kur, bet pēdējā brīdī izdomāju iesniegt dokumentus juristos ar domu - ja būšu budžetā, tad pamēģināšu.
Tagad, atskatoties, varu teikt, ka nenožēloju, kā jau minēju. Zināšanas noderīgas, piemēram, tagad, kad saskāros ar mantojumu, zināju ko man jādara, kādas tiesības un sapratu, ko notārs runā. Tāpat sapratne par līgumiem vispār un to sfēru, ja dzīvē kadās kāds ''kāzuss''.
Katrā ziņā labāk nekā būtu aizgājusi uz kaut kādiem sociologiem un pēc tam bez darba un bez sajēgas, kur dzīvē pielietot.
Vispār, domājot par darbu, es gribētu būt bibliotekāre. Bērnībā un pēc tam patika gramatas, īsts grāmatu tārps, patika kārtot grāmatas, kad vienu vasaru strādāju grāmatnīcā. Patīk bibliotēkas smarža... BET man atkal ir kaut kādā mērā bail, ko tieks citi, ko padomās... mācījās juristos un tagad kaut kāda bibliotekāre... kāda tur izaugsme utml...

Nedoma, ko citi domās, bet dari, ko tava sirds vēlas. :) Tici man, tev ir jādzīvo sava dzīve nevis pēc sabiedrības nostādītājiem standartiem. Un malacis, ka izmācījies juristos, jo tās tiešam tev noderēs jebkura dzīves situācija. :)

Tu labāk padomā, kas Tev pašai patīk??? Interesē!!!
Un dari to!!!
Jā, ko vispār dara visi šitie sociologi, politologi???
Visādi spāņu valodu speciālisti???

Visādi salīdzinu. Piemēram, draudzenei jau 4 gadus ir attiecības, viņi abi ir savstarpēji iepazinušies ar vecākiem, katru nedēļas nogali viens pie otra brauc ciemos. Plāno īrēt dzīvokli kopā. Es domāju, ka viņiem drīz arī varētu būt kāzas, jo tomēr ļoti saskanīgs pāris un ilgs laiks pagājis. Man ir bijušas neilgas attiecības, tikai 2 mēneši. Es neprotu/neesmu atradusi cilvēku vēl.

Nu tas jau nenozīmē, ka neatradīsi. Piestrādā pie izskatas un pielūdzēji atradīsies. Cik saprotu, tad esi vēl jauna, tāpēc vēl jo mazāk par tādām lietām vajadzētu uztraukties. Protams, ja tu staigā apkārt kā dzīves neapmierinātā, tad tas cilvēkus atgrūž. Ir jāsak ar sevi un jāsakārto galva.

Arī redzu, ka bijusī kursa biedrene šiko. Nezinu, varbūt paslepus kkur strādā, bet oficiāli neesmu dzirdējusi. Pat ja strādā, neticu, ka pelna tik daudz, lai katru rītu dzertu kafiju kafejnīcās, katru nedēļas nogali vismaz vienreiz ēstu restorānā, dzīvotu Rīgas centrā, varētu atļauties manikīrus, pedikīrus un ko tik nē. Domāju, ka vecāki turīgi. Neesmu mantkārtīga, bet bišķi paskatoties škiet - bāc, es strādāju tagad apkalpojošajā sfērā, pelnu, bet viņa kā niere pa taukiem, neko nedarot.

Neņem ļaunā, bet tas ko tu aprakstīji nav nekāda šikošana. Ir jāsaprot viena lieta, ka visi cilvēki nav vienīdzīgi, tā nekad nav bijis un nekad nebūs. Citiem ceļš uz panākumiem, labāku dzīvi ir daudz vieglāks nekā citiem. Tam nav nozīmes vai tas ir veiksmes faktors, vai gadījās piedzimt tādā ģimenē vai kas cits. Ir jādomā ko iesākt un izspiest maksimumu ar to, kas tev ir "iedalīts". Ja redzi, ienākumi nav tik lieli un ja šajā darba vietā nekas labāk nebūs, tad ir jāmeklē cits darbs ar kaut kādām nākotnes perspektīvām. Galvenais ir nežēloties par to, kas nav, bet gan darīt, lai tas viss būtu. Tu tak saproti, ka skumstot un domājot par to kā dzīvo citi, nekas nemainīsis. Pasaule nav godīga un to ir vērts paturēt prātā.

Arī figūras. Neuzskatu sevi par resnu, bet neuzskatu ari par sportisko un formīgo, bet gribētos. Būtu izturība, spēks formas.

Labi, ko esi darījusi lietas labā, lai tas mainītos? Ar gribēšanu būs par maz, ir jārīkojas, ja gribi, lai būtu savādāk. Šis manuprāt, ir viss vienkāršākais. Ēd veselīgi un sporto, un rezultāti būs.
Izklausās, ka tev vajag uztaisīt plānu kā sakārtot savu dzīvi un ar maziem solīšiem virzīties uz mērķiem. Sāc ar mazumiņu, kocentrējies uz to, ko tu varētu jau izdarīt šodien, nevis skaties uz lielo bildi. Tā pa druskai un druskai tas viss kopā salasīsies un vismaz būs kaut kāda virzība uz priekšu. Es parasti, ja mani kaut kas neapmierina situācijā kādā esmu, uzrakstu uz papirā lietas, ko gribētu mainīt un tad skatos ar ko vajadzētu sākt, kas ir izpildāms jau tuvākā laikā nevis kaut kad pēc 3 gadiem. Galvenais ir sākt rīkoties. Piemēram, šodien izej vakarā paskariet, un apskaties, kas ir veselīgs uzturs, kas jau būs labs sākums uz skaistāku ķermeni.

Mani iedvesmoja šī audiogrāmata, varbūt noder: https://www.youtube.com/watch?v=FQEDqz2Ewcc

Vispār, domājot par darbu, es gribētu būt bibliotekāre. Bērnībā un pēc tam patika gramatas, īsts grāmatu tārps, patika kārtot grāmatas, kad vienu vasaru strādāju grāmatnīcā. Patīk bibliotēkas smarža... BET man atkal ir kaut kādā mērā bail, ko tieks citi, ko padomās... mācījās juristos un tagad kaut kāda bibliotekāre... kāda tur izaugsme utml...

Es īsti nesaprotu šo domu gājienu. Par viesmīli (minu nodarbošanos) strādāt ir ok, lai gan ne tava izglītība tur ir vajadzīga, ne ir izaugsmes iespējas, bet bibliotekāre jau būtu kaut kas nepieņemams? Un tici man... 'mācījās juristos' mūsdienās neko nenozīmē. Tam nav tāda prestiža, kādu tu tur varbūt saskati.
Iesaku sākt meklēt bibliotekāres darbu. Vismaz redzēsi reālās algas (kas šķiet, tev ir ļoti svarīgi), un iespējams arī uzzināsi, kā tieši ir bibliotēkā strādāt. Ja nepatiks vai apniks vai nevarēsi darbu dabūt, tad varēsi sākt meklēt kaut ko citu, nevis tikai sapņot par to, kā būtu, ja būtu. Tas, ka tu neko nedari, tikai turpinās paaugstināt tavu stresa līmeni. Un es arī šaubos, ka vienkārši sēžot mājās, domājot pozitīvas domas par draudzenēm, klausoties audiogrāmatas utt. tu sapratīsi, ar ko dzīvē gribi nodarboties. Tam ir vajadzīga reāla darba pieredze.

Ja vari atrast darbu par bibliotekāri, tad pastrādā(es gan nezinu prasības, bet pačeko). Vismaz darīsi ko, kas tev patīk un tad jau izdomāsi. :)
Vai arī atrodi darbu tur kur izstudēji(saprotams, tu saki, ka negribi nākotni tur, bet kāpēc nepamēģināt? Konkurences liela, bet sūti cv līdz paņem). Ja neesi strādājusi praksē, nevari zināt patīk vai nē. Nepatiks, tad aiziesi
Mēģini mainīt dzīvē kaut ko līdz sapratīsi, ka esi savā ampluā :)

14.maijā jau tapusi identiska diskusija. Kas pa šo laiku ir mainījies? Problēmas tās pašas, jautājumi "ko darīt?" tie paši, neskatoties uz to, ka iepriekšējā diskusijā, tāpat kā šajā, jau tika doti gana daudz labi padomi. Varbūt būšu skarba, bet manī nav žēlums pret cilvēkiem, kuri to vien tikai dara kā čīkst. Draudzenēm attiecības un bērni, bet man nekā. Citi var atļauties iet uz restorāniem, bet es nevaru. Citiem ir izdevušās karjeras, bet es strādāju kafejnīcā. Ak, vai, ak, vai. Ko darīt? Mainīt kaut ko! Gribi strādāt par bibliotekāri? Meklē iespējas un uzliec mīksto uz citu viedokļiem. Gribi arī iet uz restorāniem? Meklē iespējas strādāt labāk atalgotu darbu. Arī gribi attiecības? Iepazīsties ar cilvēkiem. Gribi iegūt labāku figūru? Sporto. Tas viss, ko vēlies, nav nekas tāds ko nebūtu iespējams sasniegt ar gribasspēku un patiesu vēlmi mainīt savu dzīvi. Bet, ja visu laiku uzrodas jaunas atrunas un šķēršļi, kuri liedz mainīt savu dzīvi, tad nebrīnies, ka citi dzīvo savas ideālās dzīves, kamēr tu esi tur, kur esi. Neviens uz paplātes klāt nepienesīs ideālo dzīvi. Pašam vien ir jārīkojas, lai dzīvē sasniegtu vēlamo līmeni. Ar čīkstēšanu, žēlošanos un prātošanu "kāpēc citiem ir ideālās dzīves, bet man nav?" neko nesasniegt.

Sākot dzīvot patstāvīgi, nav daudz laika prātuļosanai par dzīvi un sevis salīdzināšanai ar citiem. Varbūt pirmais solis ir izvākties no vecāku dzīves telpas! Viņi tevī, iespējams, joprojām saskata tevī kaut kādu teicamnieci, kurai viss jāsanāk ideāli uzreiz un tādējādi tevi emocionāli velk uz leju, gruzī?
Otrkārt, kā var gribēt attiecības, ja dzīvo pie vecākiem? No viņiem taču uzreiz būs kaut kāds judgement un stulbi jautājumi, kad iesi uz randiņiem vai atnāksi no tiem.
Treškārt, mēģinot darīt kaut ko jaunu, tiecies pēc pieredzes, tā saucamās dzīves skolas, nevis konkrētiem, galvā iedomātiem rezultātiem un scenārijiem. Tici veiksmei, ļoti daudz kas dzīvē ir vienkārši nejaušība, sagadīšanās.
Piekrītu tām, kuras raksta, ka ir jāsakārto domāšana, vēlmes, prioritātes.

Nu to var apšaubīt, ka tajā iepriekšējā tēmā bija labi padomi. Tie paši vecie - ej patērē naudu pie psihologa (priekš kam?), sūti uz visurieni CV, studē maģistrantūrā, vispār brauc prom no Latvijas, reģistrējies tinderī... Reāli vienīgais normālais padoms tur ir sūtīt uz visurieni CV, bet būsim reālas - viņa nevar nosūtīt CV uz visurieni, un bez darba pieredzes arī nezina, uz kurieni tad īsti sūtīt. Gan jau viņa arī tāpat visas šādas vispārīgas lietas zina, kā jebkurš cits. Bet tas neko baigi nepalīdz. Es arī nesaku, ka es kaut ko ģeniālu šeit uzrakstīju. Bet nu ieteikt izvākties no vecāku mājām, kad viņai ir mazi ieņēmumi un (ļoti iespējams) viņa plāno drīzumā mainīt darbu, no kura ir arī risks aiziet jo nepatīk, vai neizturēt pārbaudes laiku, ir vienkārši vāks.