Vienmēr ir dažādi cilvēku tipi... protams, ka šajā gadījumā tas skar bērnus un par to ir jārunā. Manuprāt, problēma daļēji ir izglītības sistēmā. Kad mana 10 gadus vecākā māsa gāja skolā (šobrīd 30+gadniece) meitenēm 16 gadu vecumā OBLIGĀTI bija jāiet pie ginekologa un viņām stāstīja par tabletēm, izsargāšanos un visu, kas par un ap to saistās. Viņiem bija veselības mācība, kurā puišiem mācīja uzvilkt prezervatīvu uz koka puļķiem. Manai paaudzei, kas ir Tevis pieminētās 20gadnieces, veselības mācības vairs nebija. Šai tēmai ļoti kautrīgi pievērsās vien sociālajās zinībās uz vienu mācību stundu. Lūk arī rezultāts. 30+ gadniecēm ir tikpat veci bērni cik manām vienaudzēm. Bet protams, ļoti daudz ietekmē arī ğimene. Ja ğimenē par to nerunā un par bērnu vispār neinteresējas, no kurienes tad meitenēm un tiem džekiem no nelabvēlīgā slāņa to uzzināt? Kā viņiem uzzināt, ka var dzīvot arī citādāk? Negribu apdirst visus tehnikuma audzēkņus, bet man viens draugs, kurš tehnikumā apguva profesiju pajautāja- ko Tev vispār dos tas, ka Tu mācies universitātē? Nu tas viss sākas ğimenēs, skolās. Ir jau tādi gadījumi, kur cilvēki negrib dzīvot tādos apstākļos, kādos uzauguši, ja tie ir bijuši nelabvēlīgi, bet ir arī tādi, kuri nezina, ka var dzīvot citādāk. Un tur jau nevienu nevar vainot.. kāpēc gan kādam citam spriest, kā kādam palīdzēt, ja cilvēks pats savu dzīvi nevēlas mainīt?