Ieturu diezgan neitrālu pozīciju šinī jautājumā, jo tiklīdz kā pieslēdzos vairāk, pārņem nomāktība. Esmu par iekļaujošu sabiedrību, bet pēdējos gados un it sevišķi šobrīd, šinī "minoritātes" jautājumā ir skaidri redzams tas, kā liberālisma un lojalitātes filozofija sāk lēnām aprīt pati sevi - zūd kritisks skatījums, proti, liberāļi aizmirst svarīgu faktoru - lai veidotu jebkādu dialogu, ir jāgrib iesaistīties
abām pusēm. Attiecībā uz melnādainajiem jau gadiem ir vērojams, ka iesaistīties grib tikai viena puse, proti, liberāļi. Paši
upuri joprojām dzīvo savos geto, nodarbojas ar noziedzību, ir bravūras un aizvainojuma pilni, lai gan paši to izprovocē:
melnadainie kaut kā ir radījuši kopējo ainu par sevi tādu
.
Piekrītu par apburto loku, bet tas noslēgsies tad, kad paši melnādainie atvērs acis un sapratīs, ka patiesībā dzīvo labā vietā, kur ir daudz iespēju. Bet paies gadu desmiti, varbūt pat simti, kamēr tā notiks.
Skumdina arī #blacklivesmatter sekotāju aklums un nekritiskā domāšana, kas būtībā pielej eļļu aizkaitinātajām melnādaino masām - šis skaļais atbalsts ir viens no iemesliem, kāpēc grautiņi turpinās. Man ir draudzene, kuras IG profils šobrīd ir veltīts tikai un vienīgi šai tēmai un filtrēts netiek nekas - tik stūķē video, kā baltie sit melnos un vaimanā. Tikmēr neviens nav papētījis, cik balto novākti no melnādaino rokas..
Es laikam kļūstu veca, jo nespēju vairs degt par minoritātēm, jebkādām. Vienkārši vados pēc principa - ja man pretī ir sakarīgs cilvēks, viņš ir pelnījis sakarīgu attieksmi / palīdzību / atbalstu. Ādas krāsai utt. nav nozīmes, kretīnu un neliešu ir pilna pasaule, visos līmeņos.
Runājot par melnādainajiem, varu dalīties divās jaukās pieredzēs, kas joprojām silda manu sirdi:
pirmoreiz
nēģeri redzēju Vācijā, 1999.gadā, kad man bija 6 gadi. Gājām ar tēti un viņš nāca pretī pa ielu. Skatījos ar atvērtu muti un
nēģeris man pamirkšķināja ar aci. Tētis teica, ka man mute vēl platāk pavērusies. :D
Otrā reize bija puteņaina ziemas diena, kad gāju garām operai. Nobridusies, apsnigusi, bet bez cepures, jo cepuri nevalkāju. Pa priekšu man gāja kāds vīrietis, abi apstājāmies pie luksofora. Pēkšņi viņš mani uzrunā skaidrā latviešu valodā:
- Kāpēc tev nav cepures?
Redzu, ka melnādainais. Sirds pielija ar siltumu, ka tik labi runā latviski, atbildēju, ka cepuri nevalkāju. Viņš iepleš acis:
- Es gan, man šeit ir dikti auksti, brrr!
Vēlreiz sasmaidījāmies un gājām savus ceļus.
Labāk koncentrēties uz šiem pozitīvajiem piemēriem. Paldies dievam, ka ir pietiekami labā vidē auguši minoritāšu pārstāvji, kuri izaug un kļūst par iedvesmojošiem un atvērtiem cilvēkiem, kuri organiski iekļaujas jebkādās sabiedrībās, apzinoties, ka pamatā jau tā ir
viņu pašu atbildība.