Visu pērku sev es pati. Drēbes un ēdienu arī. Vienīgais dzīves vietu uz pusēm maksājam. Vienā brīdī man nedaudz pietrūka un kasīju no visām vietām kur vien varēju dabūt, jo negāja viegli ar naudām un beigās sanāca, ka es neko būtībā nemaksāju, lai gan tikai divus mēnešus nesanāca pilna summa, bet ēdienu katru dienu pirku. Nedaudz par to sēž tāds rūgtums iekšā. Daru visu iespējamo, bet beigās otrs vēl pateiks, ka es jau neko. Sakrāt vińš tādiem maziem niecińiem jau var. Pērk visādas lietas kādas nevajadzētu un bez tā var iztikt. Vismaz būtu priecīga kaut mani aizvestu pusdienās ārpus mājas , bet tādas reizes tikai uz pirkstiem var saskaitīt. Vienmēr būtībā maksāju randińos par savu paņemto ēdienu. Tik ļoti reti, kad uzsauc. Uz restorānu pat nekad neesam bijuši un gada dienās visu laiku uz pusēm metamies. Man pat nekad nav prasījies uz restorāniem. Bet nu vismaz maķīti uzsaukt. Nesen arī kad prasīju no veikala paņemt sulu man jautāja vai nav kāda nauda ko iedot, bet es zinu, ka viņam bija, lai vismaz nopirktu sulu.Mimimi977 @ 13.05.2020 15:37Jāskatās plašāk, vai ikdienā viņš tev kaut ko pērk, drēbes utt., maksā visu par dzīves vietu, ēdienu vai tērējas jebkādi citādi Tevis dēļ.
Ja viss ir uz pusēm un neko netērē papildus un Tev neko nepērk + skopojas pat dzimšanas dienas dāvanai, tad tas ir murgs. Tad vismaz atcerējās vispār un mutiski apsveica, buču iedeva? :D
Es uzskatu, ja otrs cilvēks ir svarīgs, tad nu var atlikt, sakrāt kādu naudiņu arī ja nav baigi liekie līdzekļi. Nav arī tik daudz svētku gadā, kuros jāpērk dāvanas. Un vispār arī bez dāvanām var izlīdzēties, uztaisīt brokastis gultā, aizvest piknikā pie dabas, forši pavadīt dienu, aizbraukt kaut kur skaisti pastaigāties un uzdāvināt kaut vai atslēgu piekariņu mīļu. Ja cilvēks nevar neko izdomāt un nekur lieku eiro tevis dēļ netērē - tad jāsāk apsvērt domu, vai Tu vispār viņam kaut ko nozīmē un vai vispār ir jēga ar tādu skopuli tālāk kaut ko turpināt. Ja esi gatava tā pavadīt visu dzīvi - tad tik uz priekšu. Es nebūtu.
Man jau neko vispār dārgu nevajag. Pati sev mēģinu nopirkt, ja sanāk un ja varu atļauties. Bet es nekad pat neesmu lūgusi nekādas dārgās dāvanas. Man pat nepatīk, ja kāds baigi tērējās. Nu bet vismaz kādu ķēdīti, parastu bižutēriju, lai paliek par atmiņu svētkos. ?Zuzy @ 13.05.2020 15:39Nedāvini tu arì neko.
Zinu ,ka citiem ir śaads attieciibu modelis,ka nedavina viens otram neko Ziemassvetkos, Dzimśanas dienās utt. Vienkarši taa ir pieńemts utt. Jo ja kaut ko vajag,tad vnk nopeerk pats.
Man ,personigi,gan skumdinaatu,ka draugs,puisis vai viirs, pat puķi nenopirktu taapat vien ,jo esmu.
Man nav vajadzigas dargas davanas, bet vairak tā sajuuta,ka atceras par mani un grib iepriecināt.
Es gan ar tādiem skopiem ,kas prasa kapeikas atpakļ ,laikam nevareetu dziivot.. ?apriebtos tā knauzerēšanās
Un tas,ka neiedziļinaaas vai negrib saprast tavu darbu vai ik dienas ritmu arì ir kaut kā ,jocìgi...
Gosora @ 13.05.2020 17:19Visu pērku sev es pati. Drēbes un ēdienu arī. Vienīgais dzīves vietu uz pusēm maksājam. Vienā brīdī man nedaudz pietrūka un kasīju no visām vietām kur vien varēju dabūt, jo negāja viegli ar naudām un beigās sanāca, ka es neko būtībā nemaksāju, lai gan tikai divus mēnešus nesanāca pilna summa, bet ēdienu katru dienu pirku. Nedaudz par to sēž tāds rūgtums iekšā. Daru visu iespējamo, bet beigās otrs vēl pateiks, ka es jau neko. Sakrāt vińš tādiem maziem niecińiem jau var. Pērk visādas lietas kādas nevajadzētu un bez tā var iztikt. Vismaz būtu priecīga kaut mani aizvestu pusdienās ārpus mājas , bet tādas reizes tikai uz pirkstiem var saskaitīt. Vienmēr būtībā maksāju randińos par savu paņemto ēdienu. Tik ļoti reti, kad uzsauc. Uz restorānu pat nekad neesam bijuši un gada dienās visu laiku uz pusēm metamies. Man pat nekad nav prasījies uz restorāniem. Bet nu vismaz maķīti uzsaukt. Nesen arī kad prasīju no veikala paņemt sulu man jautāja vai nav kāda nauda ko iedot, bet es zinu, ka viņam bija, lai vismaz nopirktu sulu.
Gosora @ 13.05.2020 17:19Visu pērku sev es pati. Drēbes un ēdienu arī. Vienīgais dzīves vietu uz pusēm maksājam. Vienā brīdī man nedaudz pietrūka un kasīju no visām vietām kur vien varēju dabūt, jo negāja viegli ar naudām un beigās sanāca, ka es neko būtībā nemaksāju, lai gan tikai divus mēnešus nesanāca pilna summa, bet ēdienu katru dienu pirku. Nedaudz par to sēž tāds rūgtums iekšā. Daru visu iespējamo, bet beigās otrs vēl pateiks, ka es jau neko. Sakrāt vińš tādiem maziem niecińiem jau var. Pērk visādas lietas kādas nevajadzētu un bez tā var iztikt. Vismaz būtu priecīga kaut mani aizvestu pusdienās ārpus mājas , bet tādas reizes tikai uz pirkstiem var saskaitīt. Vienmēr būtībā maksāju randińos par savu paņemto ēdienu. Tik ļoti reti, kad uzsauc. Uz restorānu pat nekad neesam bijuši un gada dienās visu laiku uz pusēm metamies. Man pat nekad nav prasījies uz restorāniem. Bet nu vismaz maķīti uzsaukt. Nesen arī kad prasīju no veikala paņemt sulu man jautāja vai nav kāda nauda ko iedot, bet es zinu, ka viņam bija, lai vismaz nopirktu sulu.
Esmu jau runājusi vairākas reizes, bet bez rezultātiem. Pārsvarā tas viss beidzas ar to, ka viņš sadusmojas vai apvainojas un tad vēlāk jau lūdz piedošanu un saka, ka būs savādāk, bet tad atkal viss aizmirstas un pa vecam paliek. Lai gan saka, ka grib mani iepriecināt, bet darbos tas tā neizpaužas kā vārdos.kay @ 13.05.2020 17:30Manuprāt, labākais variants noteikti būtu izrunāties kā tu jūties, izstāstīt, ka, tavuprāt, viņš uz lietām ko viņam nevajag tērē lieki naudu, bet tajā pašā laikā tev viņam jāskaita nauda par sulu, kuru visdrīzāk viņš arī padzersies..Beigās nonāksiet pie kopsaucēja - ja abi pērk dāvanas dzimšanas dienās, tad abi, bet ja viens nē, tad arī otrs nē. Tu arī nepadodies un ja viņš tev svētkos neuzdāvina nedz ziedus, nedz izmaksā restorānu vai jebkā citādāk neiepriecina, tad arī tu neiespringsti pat ja gribas ko uzdāvināt.
Ja dzīvojat kopā noteikti jābūt izrunātam kā jūs naudu sadalat, kurš par ko maksā utt. Man tas liekas dīvaini, ka pāris dzīvo kopā un katrs atsevišķi maksā par ēdienu un komunālajiem. Konkrēti tas nav jūsu gadījums bet tā vispārīgi saku!
Esam jau 4 gadus kopā un es nesaprotu kā nekas nemainās, jo esam jau pieauguši cilvēki, nevis pusaudži un attiecībās rūpes ir svarīgas un sapratne.Daisey @ 13.05.2020 17:34
Cik ilgi esiet kopā ?
Izklausas pēc ļoti liela skopuma. Man tas neliekas normāli.
Nav jau runa tikai par dāvanām. Tas vēl būtu sīkums man. Tas viss arī izpaužās pat uz katru kapeiku ikdienā. Es visur to pamanu un vai nu otrs necenšas to pats saprast dara neapzināti vai apzinās un negrib lieku centu piemest. Nekad to nevaru saprast, jo šo tēmu ar viņu nesanāk izrunāt. Uzreiz pats saprot laikam kā ir un sadusmojas un viss.Nikola. @ 13.05.2020 18:01Ne vienmēr dāvanu nedāvināšana ir skopums. Man, piemēram, šausmīgi nepatīk ko otram dāvināt, domāt pārsteigumus utt., ne man laika, ne izdomas, ne talanta kam tādam. Tāpēc man nepatīk arī, ka man dāvina, tas rada sajūtu, ka jādod kas pretī.
Kā arī man liekas, ka labāk tad vispār neko nekā lētu bižutēriju.
9
