Es sāku kompleksot par svaru jau pamatskolā, kaut gan tajā laikā vispār nebija jēgas par to kompleksot. Tajā laikā populāri bija ļoti kalsni cilvēki, tādu bija pilni portāli, līdz ar ko, pat ja svars bija ļoti pat normāls, nevienam, ieskaitot mani pašu, tā nelikās. Tolaik, nezinu ko gan es gribēju nomest ? mugursomu laikam.. bet apskrēju visu ziedoņdārzu pat pa 10 km.
Bet mammas gatavotais ēdiens pārsita pušu manas kedas, tādēļ uzsākot pirmās attiecības es turpināju piebarot savu puisi no mammas recepšu krājumiem un mēs abi augām ģeometriskos apjomos. Un, ja es nemainīgi esmu 163 cm gara, tad principā 53-54 kg būtu pats labākais priekš manis.. respektīvi nomest vajadzēja daudz, līdz es beidzot tam saņēmos, jo mana ikdiena, lai gan paiet aktīvi, jo es praktiski 13 stundas stāvu kājās un pārvietojos nepārtraukti vienalga man piesēja ļoti daudz kilogramu. Un, ja ir cilvēki, kuri man apgalvo, ka VIENMĒR var atrast laiku sportam.. ka tās ir tikai atrunas... ziniet.. es tiešām domāju, kur, lai ieliek šīs pāris stundas savā darba grafikā, kurš sastāv no diviem darbiem (Katrs līdz 23:00 naktī ?), universitātes bērna un mājas dzīves, tad pāri paliek tieši kādi mīnus 3 gadi... tādēļ es pakāpeniski sāku izslēgt dažādus pārtikas produktus no sava uztura, kas nav viegli.. bet, ir pagājuši vairāk kā 12 gadi kopš es par to sāku uztraukties līdz tam, ko es sāku darīt un pāris mēneši, un bez sporta palīdzības esmu nometusi 10 kg.
Tagad veiksmīgi ieturu gavēni pēc pašas vēlēšanās. Saldumiem neatsaku. Ēdu visu ko, bet ar mēru. Galvenais man, priekš sevis, bija to liegt sākumā. Laika gaitā, ja bija lietas, ko gribēju atgriezt ēdienkartē, atgriezu mazos daudzumos. Un svaram tas nekaitēja vispār ?