Velos padalities ar savam sajutam un varbūt ir kas ieteicams... Ne ar vienu neesmu par šo runājusi, jo izskatās no malas viss lieliski. Esmu pilnīgi vīlusies savā vīrā,manuprāt, pārāk visu sasteidzām, esam 5 gadus kopā, ir dēliņš divus gadus vecs, kurš ļoti tika gaidīts, un drīz jau būs klāt otrais bērniņš... vīrs arī rūpējas, bet darba dienās ir vēlu mājās, brīvdienās ar kā kuru reizi strādā, bet ir dažreiz muļķīgi strīdi, un kad sastrīdamies, tad uzreiz skrien prom no mājas, brauc uz darbu, ārdas, lamājas. Bieži melo par ļoti parastām lietām... elementārāk pateikt būtu patiesību, bet patīk samelot, pateikt to, ko gribas dzirdēt un lai atšujos. Runāts tik daudz ir ar viņu, bet tas ir caur vienu ausi iegšā, caur otru ārā. Un neesmu vienīgā kam melo, sola...
Kā arī esmu vīlusies savī, ilgāk neiepazinu viņu un nesapratu to, ka šis cilvēks nemainīsies, jo pirms pirmā bērna likās ka cilvēks vairs nemelo un ir mainījies. Bieži jāatrisina un jādomā par viņa problēmām, ko ir sastrādājis. Bojā un ir sabojājis ar meliem un solījumiem un naudas lietām attiecības ar citiem, tuviem cilvēkiem.
Jūtos ka būtu dzīvē izgāzusies, visu tik ļoti ātri gribēju, apprecēties, bērnus, bet ne līdz galam pārliecinājos par to ar ko veidoju savu nākotni, sākt mākt šaubas, un nožēla par labu otram bērniņam, lai vai cik nežēlīgi tas izklausītos, 5 gadu laikā vajadzēja iepazīt ar ko veidoju ģimeni... bet vienu brīdi tāds, otru brīdi atkal viss no jauna. Bet kā tēvs ir ļoti labs, rūpējās par bērnu. Negribētos, lai bērni augtu šķirtā ģimenē, bet nezinu, vai tādu cilvēku varēšu paciest turpmāk, protams, ne vienmēr viss ir tik slikti. Jūtos kā strupceļā, runāšana nepalīdz, varbūt kādam ir no malas kas ieteicams, paciest, gaidīt kad pats sapratīs ir laiks mainīties?
1
