Ex savām māsām neuzskatīja par vajadzīgu pateikt, to darbiņu paveicu es, bet pirmā publiskošana nedaudz vairāk kā mēnesi pēc šķiršanās bija sāpīga. Aizdomājos, kā to uztveru tagad, kā toreiz. Kopā bijām 4 gadus, bijām daļa viens otra ģimenē, un viņa mamma pat gaidīja bildinājumu. Nekad negaidīju nedz tādu pamešanu, jauno atrodot ķipa pārdomu pauzes laikā, nedz tādu afišēšanu, nedz mantu neizvākšanu pāris mēnešus. Vienīgā vīrišķīgā rīcība bija finansiālā palīdzība, viss pārējais viena vienīga nodevība, kas bija diezgan traumatiska un atstāja sekas tālākajā dzīvē un attiecību izpratnē, uzticībā. Saprotu, ka sirdij nepavēlēsi un tā var visādi kūleņot pie nākamās mīlas, bet pamest un paziņot par to jau var daudz maz cienīgā veidā. Vienkārši žēl, ka cilvēks, kuru esi uzskatījis par lojālāko, taisnīgāko, godīgāko, kurš tevi nekad nesāpinās, par kuru esi gatavs "likt galvu ķīlā", to izdara. Tādas šķiršanās ļoti iedragā spēju uzticēties un mīlēt tāpat kā toreiz. Dzīve.