Kad pirms vairākiem gadiem pieņēmu lēmumu doties prom no Latvijas, lēmums tika izdarīts balstoties ne jau uz naudas vai darba trūkumu, bet tieši vēlmi dzīvot citā sabiedrībā. Ne nu no zila gaisa radušies visi tie stāsti par īgnajiem, ar dzīvi neapmierinātajiem, depresīvajiem latviešiem. Protams, nesaku, ka tādi ir visi, taču, manuprāt, lielākā daļa pilnīgi noteikti. Latviešiem pietrūkst atvērtības, spējas pasmieties pašiem par sevi. Trūkst atsaucība un cilvēcība. Visi ir ierāvušies sevī, nedod dies', ja vajadzēs kādam pasniegt palīdzīgu roku, drīzāk stāvēs malā un noskatīsies vai aši, nodurtu galvu, soļos prom. Tā teikt, "nav manas problēmas". Nemaz nerunāšu par aprobežoto domāšanu un aizspriedumiem, kuri joprojām valda Latvijas sabiedrībā, kaut vai saistībā ar citu cilvēku seksuālo orientāciju vai invalīdu vietu sbaiedrībā (šeku reku, tieši vakar izlasīju rakstu par to, kā kaimiņi vākuši parakstus (!), lai aizliegtu pie mājas uzstādīt invalīdu stāvvietu). Latviešiem trūkst spēja priecāties par citu panākumiem. Ja kādam veiksies, tad vienmēr atskanēs kāds nievājošs, nicinošs komentārs. Ja neveiksies - vienmēr kāds priekā paberzēs rokas. Latvieši ir ļoti tendēti uz izrādīšanos, naudu, pat ja tās nav. Daudziem nauda, auto, māja, pat ja kredītā paņemta, ir kā sinonīms laimei, dzīves augstākais punkts. Latvieši izmisīgi cenšas tiekties uz Rietumeiropas pusi, noliedzot jebkādu saistību ar krieviem, taču, manuprāt, latvieši (jā, tieši latvieši, ne lietuvieši vai igauņi) joprojām domāšanas un dzīves uztveres ziņā palikuši tādi paši kā krievi, kuriem arī lielajā Krievzemē aizspriedumi, aprobežotība un PSRS laiku domāšana turpina plaukt un zelt. Lai gan okupētas tika visas trīs Baltijas valstis, kuras vienlaicīgi arī atguva neatkarību, uzskatu, ka tikai latvieši domāšanas un attīstības ziņā turpina stagnēt, kamēr Igaunija drīz būs sasniegusi Skandināvijas valstu līmeni. Nedomāju, ka ar paaudžu maiņu kaut kas mainīsies, jo uzskati tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Protams, ir arī jauki un patīkami jaunieši, taču diezgan nomācoša ir tā pārējā pelēkā masa. Jautājums: kāpēc tas viss? Jo mentalitāte tāda. Neticu, ka šajā ziņā kaut kas jebkad mainīsies. Kad apciemoju ģimeni Latvijā, ļoti, ļoti jūtu to atšķirību, kuru nejutu agrāk, jo nebija ar ko salīdzināt. Tagad varu teikt tā - pat ja zinu, ka tas smaids uz ielas, iespējams, ir mākslīgs (kā to bieži vien uzsver latvieši, runājot par sabiedrību citās valstīs), labāk redzu mākslīgus smaidus, nekā akmens cietas sejas. Man ir svarīgi, lai cilvēki apkārt smaida, lai kaut vai "uzbāžas" ar savu palīdzību, nevis brīdī, kad kliedz pēc palīdzības, jo tev uz ielas uzbrūk (pašas pieredze) stāv apkārt un blisinās. Bet nu, katram savs. Tiesa gan, esmu ievērojusi, ka visbiežāk tie, kuri runā par tiem mākslīgajiem smaidiem, paši konkrētajā valstī vai nu nemaz nav bijuši vai arī nekad nav dzīvojuši, līdz ar to tikai mētājas ar frāzēm no sērijas, ka "ai, tur visi ir mākslīgi, bet latvieši vismaz ir patiesi". Nezinu gan vai dēvēt negatīvismu par patiesumu ir īsti korekti, bet lai jau. Latviju nekad neesmu jutusi kā savu valsti, līdz ar to priecājos, ka esmu prom.
Paredzu, ka gan jau kādam manis rakstītais nepatiks, tāpēc atgādinu, ka šis ir tikai mans viedoklis un negaidu, ka kāds tam piekritīs. Tikai izteicu domas, saistībā ar šo tēmu.