Pašpārliecinātība

Ja neizskaties perfekti, tad gribi teelot perfektu, miilju, sagaidot laipnaaku attieksmi no citiem. Bet tas ir nepareizs "maindsets" . Nekad neveertee citus augstaak vai zemaak par sevi. Esi pati, aamen.

Joprojām esmu lapna pret visiem. Nekompleksoju tik daudz par savu izskatu. Neesmu neglīta, ir tikkai lietas,kuras jāpilnveido un pie kā jāpiestrādā, ko šobrīd arī daru, ar ideju, ka tas vēl jo vairāk sekmēs pašapziņu. Gadu gaitā tiešām esmu iemācījusies, ka īstenībā dzīvē jau nav augstākstāvoši vai zemākstāvoši. Mēs visi esam līdzvērtīgi. Ar prātu, šobrīd, guļot gultā to saprotu. Bet vai tas ir aptverts tik dziļi,lai nebaidītos no pagātnes pieredzēm? Nē!
Tāpēc ir šis aktuālais jautājums - ko darīt, kā justies un kā man būt?

Savā aprakstā neesi minējusi vai esi attiecībās vai viena. Kā ir ar intīmo dzīvi?
Šīs liela nozīmē daudz, jo sievietēm ir maiga daba un vīriešu uzmanība un intimitāte var mainīt pašsajūtu. Sievietes ir iztapīgas un laipnas, kas ir jau to dabā. Tā tam jābūt. Ir sievietes, kas pārdzīvo hormonālas anomālijas un uzvedās kā puikas, bet puiciska rīcība nav tas uz ko tiekties.
Tāpat pārāk bieža masturbācija var neļaut justies pietiekoši dzīvai. Ir tāda nofap kustība.
Es tikai minu, bet var jau būt ka tajā ir daļa taisnības. :-)

Esmu attiecībās un ar intīmo dzīvi viss ir kārtībā.
Pa cik šī ir anonīma grupa, tad atļaušos minēt, ka iespējams pašpārliecinātības trūkumu sekmējis fakts, ka esmu bijusi seksuāli izmantota. Kopš tā laika pagājuši 8 gadi. Un pēc 8 gadu garas cīņas ar sevi dienu no dienas, skanēs klišejiski, bet es pamodos un sapratu, ka tikkai es spēju noteikt kā justies un vai man ļaut sevi ietekmēt vēl 8 gadus. Tikšana pāri šim ir mani disciplinējusi, tāpat kā tikšana pāri skolas apsmieklam. Mazāk čīkstēt un vairāk darīt! Tas ļāvis novērtēt to,kas man šobrīd ir - lieliskas attiecības (taču kā jau visiem,nākas pieslīpēties vienam pie otra), ļoti labi attalgots darbs, tiesības, par kurām tikkai sapņoju. Daudziem pašsaprotamas lietas man ir apbrīnas vērtas un man tas nozīmē daudz. Un es vienmēr no vissliktākā esmu centusies izvilkt mācību dzīvei. Tā ir ar visu. Taču jūtu,ka ne viss ir labi. Un netieku gudra.

Ekspertize, zheel, ka tev taa notika, bet tas nav pamats veerteet sevi zemaak. Prieks, ka esi attieciibaas un speej uzticeeties cilveekiem. Tu biji upuris slimam, nelaimiigam cilveekam. Tas nenoziimee, ka tagad jaastaigaa sakumpushai, kompleksainai nelaimes chupai.

Nevaru teikt 100% par visiem cilvēkiem, bet no malas var pamanīt un ievērot,ja cilvēks ir ierāvies sevī vai nav pārliecināts par sevi,un es domāju tapēc tie skatieni. Tev gaita nemainās,ja jūti ka uz Tevis skātās,nepaliec bikla? Tieši no skolas laikiem atceros dažus cilvēkus,kurus varēja pamanīt,ka grib būt tāda ēna,lai viņus nepamana,neievēro. Un tas tik tiešām vairāk krita acīs. Tāpat arī pārlieku liela bravūra krīt acīs. Protams,ieteikums varbūt būs nenoderīgs, bet es ieteiktu kļūt drošākai, iet augsti paceltu galvu,jo darbā jau neviens nezin Tavu pagātni,skolas laikus. Tas traucē tikai Tev un tā ir pagātne. Tagad esi pieaugusi un nepadari sevi citu acīs tagad vēl par tādu,kā biji skolas laikos,kaut vai dēļ tā mainies.:-)

Tev ir kāds draugu loks, hobijs, kur jūties ērti?
Mums dzīvē dažādās kompānijās ir dažādas lomas, es pat esmu sevi pieķērusi pie domas, ka katrā sabiedrībā uzvedos atšķirīgi, pat dažreiz runāju citā balsī. Tev nav darbā jāuzvedas tāpat kā skolas laikos, kad tevi apcēla, tu vari radīt pat diametrāli pretēju iespaidu par sevi. Es vienā skolā biju "krutā", citā "autsaidere", tie autsaideru laiki atstāja pēdas, bet cenšos skatīties uz sevi no malas un kontrolēt kautrību, nedrošību. Tāpat neviens cilvēks nespēs patikt visiem. Ja ir kādi sasniegumi, vēlams tajā pašā darbā, tas manuprāt palīdz.

Ārprāts, lasu un saprotu, ka citreiz, joprojām, jūtos stipri līdzīgi, arī esmu ļoti augusi gadu gaitā, bet tās sajūtas citreiz laužas ārā, neko ieteikt neiesaku, bet atgādināji man pašai par sevi:-D

Daudz ko varu attiecināt arī uz sevi.
Arī skolas laikā biju apsmietā, atstumtā, arī visi citi vairījās, tēloja, ka cenšas notīrīt netīrumus, kas ir pielipuši, pieskaroties man, centās nenākt man klāt un vēl daudz kas.
Ģimenē bija kaut kas līdzīgs, nebija klasisko silto attiecību, dzirdēju uz sevi vērstus vārdus, ka nevienam nebūšu vajadzīga, neko nesasniegšu, esmu neglīta un vēl citi vārdi, kurus nevēlos atkārtot. Arī ir piedzīvota seksuālā uzmākšanās, kura gan nav atstājusi tik dziļas pēdas.
Kopš skolas beigšanas esmu izmainījusies, neesmu vairs tik bikla un kompleksu nomākta, bet joprojām jūtu ietekmi, kas nāk no pagātnes. Jā, viegli pateikt, ka pagātne ir pagātne, it kā tas būtu tik vienkārši. Ikdienā, ja esmu draugu barā, tad būšu tā, kura klusēs, ja vien tiešām negribēsies izteikties. Ķeru pie sirds vārdus, kuri it kā nav ļauni, kaut arī to neizrādu. Baidos nebūt perfekta, reizēm tas nonāk līdz absurdam, ka piedomāju pie visiem sīkumiem, kā izskatos, kā uzvedos. Ilgi varu pārdzīvot, ja esmu kaut mazāko sīkumu izdarījusi ne tā.
Bet visvairāk traucē bailes par nākotni, neziņa, kas būs, bailes, ka neizdosies. Uznāk periodi, kad uznāk apātija un gribas noslēgties sevī, jo šķiet, ka nav nākotnes.
Tā ir kā soma, kura ir līdzi katru dienu, tikai reizēm vieglāka, reizēm smagāka. Un visu laiku tev iekšā ir kāda maza balstiņa, kura saka, ka "tev neizdosies, tu nekam nederi, tu neesi interesanta, tu neesi izskatīga, tu viņiem nepatīc utt." (Par balsi galvā nevajag saprast burtiski, protams:-D). Labi, tas ir īsi, ir periodi, kad nav tik traki, cenšos strādāt ar šo visu.:-) Veiksmi mums!(l)

Man arī ir zems pašvērtējums. Neuzplūdīšu gari par visu, bet esmu sapratusi, ka ar to netikšu pati galā. Viss gāja uz apli. It kā pasaki sev saņemies, apdomā visu kārtīgi kā tajā situācijā rīkojies vai nerīkojies, paiet kāds laiks un atkal ieslīgsti tajā depresijas periodā.
Ar to nevar tik viegli tikt galā. Esmu uzsākusi psihoterapiju.
Varbūt arī tev darētu aiziet un aprunāties ar psihologu par savu problēmu. Jo zinu, ka neapskatītas problēmas var pāraugt lielākās.

Tweek - manuprāt, manā pilsētā kur es dzīvoju, nav labu psihoterapeitu. Es nevēlos dzert antidepresantus. Man drīzāk noderētu kādi mindset challinge. Konkrēti norādījumi ko darīt.
Ja es esmu spējusi tikt galā ar "bērnības pieredzi" (tā es to mēdzu dēvēt,jo tas neizklausās tik brutāli man pašai), tad es spēju tikt galā arī ar šo,nelietojot medikamentus. Viss ir galvā. Un es to apzinos.

Es arī nedzeru antidepresantus. :-D
Pēc tavas aprakstītās situācijas saprotu, ka nav nemaz tik traki tev. Izklausās pēc nelielām pašvērtējuma/pašapziņas problēmām, kas iesakņojas kaut kur bērnībā.
Aprunāties ar profesionāli(kaut vai psihologu) nekad nenāktu par ļaunu. Saprastu kāpēc ir tā kā ir.
Bet ticu, ka arī pati tu varētu tikt galā.
Kad sāku pati risināt savas pašapziņas problēmas, man kārtīgs atspēriena punkts bija Jay Shetty video sērijas/ motivācijas video. Tur ir gan par izpatikšanu citiem, gan pašapziņu, gan bailēm un daudz ko citu.

Tavs fokuss visu laiku iet uz apkārtējiem un tas Tev atņem iekšējo spēku. Arī es lēnām veidoju savu pašapziņu, un šo lietu es esmu ļoti novērojusi. Kad visu uzmanību vēršu uz otru cilvēku, ko viņš domā un redz manī, no manis tā kā iziet ārā mans spēks, jūtos "izmētāta" uz visām pusēm. Sāc lēnām atgriezt savu uzmanību uz savu iekšējo pasauli, kā jūties, kas Tev rada prieku, kāda gribi būt, nevis kādai it kā vajadzētu būt. Tavs maigums un cilvēcība daudziem tiešām liek uz Tevi skatīties kā uz "hibrīdu", un tas man lika pasmaidīt, jo, novērojot šo pasauli, esmu sapratusi, ka lielākā daļa cilvēku ir vienaldzīgi, egoistiski, virspusēji, un tad retumis gadās satikt šos "hibrīdus", kas ir kā tādi gaismas stariņi šajā pasaulē. Tu esi īpaša, tāpēc neceri, ka visur iederēsies. Tev rūpīgi jāmeklē savi cilvēki, un tie nenāks uzreiz, esi pacietīga. Tikmēr neļauj citiem sev justies mazvērtīgai tikai tāpēc, ka Tu neesi tāda, kā viņi. Viņu uztverei nav kapacitātes Tevi "saredzēt" un saprast, tāpēc Tu droši vari darīt to, ko vēlies, šie cilvēki ir tikai garāmgājēji.

Esi pati, aamen.

Homo ir miesaskara, agresiva, zagliga radiba. So ipasibu koncentracija nosaka cilvecigumu. Smadzenes ir ari citiem dzivniekiem:)

Man arī ir zems pašvērtējums,es pēc dabas esmu pesimiste,ar negatīvu domāšanu. Man vienmēr viss ir tikai slikti. Es to ļoti apzinos ka problēma ir mana galva,manas domas. Bet es nevaru saprast vai tas ir no bērnības.. Bet meitenes,es nevaru tur neko mainīt.:'-( Tas liekas,tas pats kas izmainīt acu krāsu,neiespējami. Vai tiešām psihologa/psihoterapeita palīdzība tik ļoti palīdz? Man liekas ka tā visa nepareizā domāšana -ko padomās citi, ir tik ļoti saaugusi ar mani,ka es pat nevarēšu neko mainīt. Esmu lasīju neskaitāmas grāmatas par pozitīvo domāšanu- Jā,es saprotu ka tas būtu pareizi un forši. Bet diemžēl man nekas nesanāk. Pat šaubos ka ārsta apmeklējums man ko palīdzētu,es ļoti labi apzinos vainu sevī,bet nespēju rast risinājumu kā mainīt.

apzinos vainu sevī,bet nespēju rast risinājumu

Bet protams! Man arī tā ir. Es visu saprotu, kas ir manā dzīvē noticis, kāpēc esmu tāda kāda esmu. Saprotu, kas mani ir novedis līdz tādam stāvoklim. Esmu arī lasījusi pozitīvās domāšanas grāmatas u.c. bet tas it kā skriet vāveres ritenī uz apli. Un es nonācu pie slēdziena, ka ir galvā kaut kur melnais caurums kaut kur zemapziņā, ko iespējams labot tikai ar profesionāļa palīdzību.

Padalisos ar savu pieredzi, lai gan nedomaju, ka butu korekti salidzinat. Mani skolas laika neviens neapsmeja un es vienmer biju pie tiem popularajiem berniem, bet man bija problemas ar lieko svaru. Varbut sava kompanija es vareju justies komfortabli, bet es loti labi apzinajos, ka es izskatos. Ari izvairijos no liekas uzmanibas, ipasi sabiedriba un negribigi kaut kur devos viena. Varbut liekais svars nav pasaules gals, bet tas atstaja iespaidigas sekas uz manu parliecibu.
Uz 12.klases beigam es saku apzinaties savu problemu un lidz augstskolas sakumam biju atbrivojusies no saviem liekajiem kilogramiem, tacu ar to mani tarakani nepazuda. Es tiesam loti daudz stradaju ar sevi.. es loti biezi lasiju par cilveka psihi, musu smadzenu darbibu, kompleksiem - nevis tas gramatas, kur mal uz rinki, ka jamil ir sevi, bet tas, kuras izskaidro par to kas, kapec un ka. Es analizeju sevi un regulari veidoju situacijas, lai parvaretu savas bailes. Piemeram, man bija paniskas bailes no publiskas uzstasanas un nebeidzamas bailes kludities, tapec es biju pirma, kas vienmer pieteicas atbildet uz profesora jautajumiem un runat auditorijas prieksa. Es biezi vien apmekleju pasakumus vienatne, kas sakuma radija tikai un vienigi stresu, bet ticiet man, ar laiku tas bailes sak pazust un loti daudzas negativas sajutas vienkarsi izgaist. Japiemin, ka man ari bija attiecibas un draugi, bet ta bija tikai un vienigi mana atbildiba, es nevareju atlauties kadam citam uzkraut savu pienakumu milet sevi, tas nebutu godigi, manuprat. Es ari apzinajos, ka attiecibas kadu dienu varetu beigties un tad es butu vel dzilak sava bedre, neka ieprieks.
Ta nu ari regulari sevi analizejot, stradajot un parvarot, es atbrivojos no saviem kompleksiem un es zinu, ka daudzi no tiem cilvekiem, kas man ir apkart sobrid, isti netic, ka biju tik negativa, kompleksu makta un neparliecinata persona. Protams, ari man uznak kaut kadi krenki un pardzivojumi, bet tie noteikti vairs nav tie tarakani, kas kadreiz.
Es nesaku, ka mums visiem ir vienadas problemas un visi to var atrisinat tada veida, ka to izdariju es, bet es saku, ka to noteikti var atrisinat. Vienam vajadzes dakteri un 10 gadus, kamer otram pietiks tikai ar sevi un paris menesiem. Tas ir attiecibas pasai ar sevi un tas ir jakopj tiesi tapat (ja ne vel vairak), ka mes to daram ar draugiem, gimeni vai miloto cilveku. Man tiesam paliek skumji, kad es redzu kadu, kurs mil un lolo savu bernu vai otru pusiti, bet sevi neciena un pazemo.. :-(

Pozitiva domasana, manuprat, ir pilnigas mulkibas.. ta ir pilniga problemas ignoresana un acu pieversana. Es, protams, neesmu arsts, bet uzskatu, ka jasak ar problemas apzinasanos, tas celoni un darbibam, kas palidzes to risinat. Es goda vards, nestados prieksa ka risinat traumu, kas radusies seksualas izmantosanas rezultata, bet mana gadijuma palidzeja tiesi tas, ka regulari piekopu aktivates, kas man radija trauksmi un neklausijos to balstinu galva, kas kritizeja un cuksteja, ka es to nevaresu. Sis negativas emocijas notrullinas ar laiku.

Tweek Tev palīdzēja profesionāļa palīdzība? Jau labu laiku par to domāju,ka vajadzētu vērsties pie kāda psihologa,bet tajos brīzos kad viss ir labi,liekas ka nevajag. Bet tā problēma jau nepazūd,pareizi jūs sakat,kā pa apli atkal ir klāt.
Fiore Man ir bailes iet kaut kur vienai,pat uz kādu pasākumu vai ja labs laiks ārā. Es sēžu mājās,kaut gan gribu to apmeklēt,bet nav ar ko. Viena nevaru,liekas ka visi domās kaut kāda jocīgā. Protams,atkal tie ir mani tarakāni,varbūt citi tam nepievērš uzmanību. Tas tikai man tā liekas. Piekrītu,ka pārvarēt to var tikai skatoties bailēm acīs. Ir bijuši gadījumi,kad to pārvaru un gribu vēl iziet sabiedrībā un baiļu nav. Tad gribu vēl un vēl. Līdz ko iesēžos mājās,tā atkal tās pašas grūtības jāparvar.:-/

Fantasia,
Esmu bijusi pāris konsultācijās, tik ātri vēl nevar manīt uzlabojumus :-D
Īstenībā jau manai psiholoģei nepatika ka es viņu saucu par ārstu, viņa teica, ka psihologs ir draugs.
Katrā ziņā pastāstot par sevi, par situācijām kas nomoka un neliek mieru uzreiz paliek vieglāk. Kā akmens no sirds noveļas.
.
Fiore ir taisnība, arī pats ar sevi var tikt galā ja ir kompleksi. Bet tur ir vajadzīgs kārtīgs raksturiņš. Man tāda nav :-D ļoti ātri rokas nolaižas. Jo tas negatīvisms ir tas, kas neļauj paņemt rokās pat to pašpalīdzības grāmatu.