Kas attiecas uz ciešanām, pedagogiem nereti nenāk ne prātā, kam gājuši cauri viņu audzināmie tīņi.
Nereti kam smagākam nekā cietums, armija, tieas vai publisks kauns visas valsts priekšā.
Yes, es nelecos ar muti vai vicinoties priekš izrādišanās.
Cik no Jums 10 gadu vecumā ir sajutis savu nāvi? Reālu, ar pāris sekunžu attālumu.
Es sajutu, iemesls bija triviāls, vienāda vecuma bērni, vienāds svars. Nekādu ne interneta ne sarunu pontu par varenību.
Viņš vienkārši paņēma un uzlika izcili kvalitatīvi rokas žņaugšanai. 100 reizes kvalitatīvāk nekā jūtjūbē vai pēdējos 25 gados izdotā literatūrā. Apm 0,2 sek laikā un pareizā secībā visu izdarīja, to, ko ap 200 gadus vairs nekur nemāca.
Tur es patiešām biju lupata, kura sajūt nāvi, jūtjūbi skatoties salīdzinot ar to tempu un leņķiem ir smieklu rēciena vērts.
Nekas tur nesāp, melais un baltais, nekādu dievu, nekādu pasauļu, tikai gals bez malas. Tukšums.
Tu, maita, tūlīt atlaid, sekoja plenča rēciens. Puika dabiski apstulba, tvēriens atslāba, viņam pasaka; tu vai nu skriemeļus izjauksi vai 3 min laikā tāpat trupiks tev rokās būs.
Norm puisis, vienkārši viņam kāds parādīja, kā ārpussporta vai dīvānpirdēju izklaidei paredzētiem mačiem ( ar raundiem ) tas ir jādara. Kas, es nezinu, tur vienkārši secības nianses atšķiras, nekas slepeni unikāls vai sevišķs.
Tik ļoti kā lupata pēdējos dzīves mirkļos es nekad neesmu saupjuties. Darīju visu lai to vairs nekad nepieļautu. Sašķaidīts deguns salīdzinot ar to man ir jubilejas torte.
Formāli šis nāves slieksnis bija tikai vienāda vecuma un svara mazgadīgo izklaide, ne tā? Protams, ne jau sporta, armijas vai pašaizsardzības vai hvz treneris viņam to parādīja. Diemžēl. Cūkukūts elementu no 250+ gadus vecas eiropas vēstures, neko vairāk vai mazāk.