Čau, vēlos padomu no malas.:-/
Esam ģimenē četri bērni, ar saviem uzskatiem par dzīvi un dzīves mērķiem, un lietām, kuras ir piedodamas, un kuras nav. Bet par to, ka mums tik tiešām izpratne par ģimeni ir tik krasi atšķirīga, pārliecinājos pagājušā gada izskaņā.
Tā tad, uzzināju, ka vairākus gadus atpakaļ māsa ar mammu ir sastādījušas, un pie notāra apstirpinājušas pirkuma līgumu, kā rezultātā māja pieder māsai jau vairākus gadus, par ko, ne es, ne mani brāļi netika informēti (par to nebūs šis stāsts un galvenā bēda).
Lielākā sāpe ir tieši par to, ka šajā procesā ir tikusi iesaistīta mana un manas māsas draudzene, kura ir juriste, un tieši viņa ir sniegusi konsultācijas un palīdzējusi sakārtot visus papīrus, man aiz muguras. Šī draudzene agrāk bija tuvāka manai māsai, laika gaitā viņas atsvešinājās un vairs īsti nekontaktējas, bet es jau vairākus gadus viņu saucu par savu ļoti tuvu un mīļu cilvēku, vārdā draudzene, kas laikam ir bijis lieki. Nezinu, vai īsti izprotama mana sāpe, bet jūtos nodota, jo katru dienu kontaktējāmies, bieži tikāmies, "bīdījām" daž ne dažādus projektus, varējām izrunāt visu, pļāpāt līdz rīta gaismai pie vīna glāzes un izkratīt sirdi... un tagad liekas esmu saņēmusi dunci mugurā, jo viņa zin, cik ļoti augsti novērtēju uzticību. Bet viņa ir skatījusies man acīs, noklusējusi, kaut esmu viņai atdevusi sevi visu:'-(:'-(
Kā jums šķiet, vai tas ir ētiski? Vai to vispār var saukt par draudzeni un vai tā vispār ir bijusi patiesa draudzība? Protams, katram ir savas prioritātes, bet manuprāt, ir ētikas robežas, kurās būtu jānostāda savs NĒ, lai kāds netiktu nodots un sapināts, jo tā nav saplēsta kurpe, vai vēl sazin kāds štrunts, bet tā ir māja, zeme un vēl sāpīgāk salauzta sirds par nodevību. Es nekad mūžā nepiekristu šādam darījumam zinot, ka man tuvas ir abas puses (par māsu šajā gadījumā vispār negribu domāt).:'-(
Gribu dzirdēt viedokļus :-)
5
