Es “apskaužu” dabas doto skaistumu- labus gēnus, skaistus matus un zobus, garas kājas, gludu ādu, slaidu augumu utml. Bet arī - drīzāk priecājos, ka pasaulē tas pastāv.
Šprices un plastmasa kaut kā skaudību neizraisa, izraisītu tādā gadījumā, ja būtu plastikas ķirurgs un būtu jāsacenšas ar kolēģu veikumu, lai noturētos tirgū:D Vai - ja ļoti gribētu tjūnēties un man tam nebūtu naudas, piemēram.
Man tā liekas muļķība - dabiski glītam, jaunam cilvēkam sašpricēt afro lūpas un tīksmināties par to, publiski bliežot selfijus. Visdrīzāk viņi spogulī sevi redz kaut kā savādāk.
Es to redzu kā zemu pašvērtējumu (ar ko, protams, katrs cīnās kā nu prot), vai vēlme piederēt noteiktam slānim (ala Bold and The Beautiful, vai kā labāk nosaukt?). Tā ir izvēle, un to nevar pielīdzināt tāda veida komentāriem, ka kādai galva par lielu ķermenim utml.
Un vai par to nevar diskutēt? Man, piemēram, ir jautājums, tā intensīvi 20g.v. tjūnējoties - ir pētījumi, kas ar tām lūpām un ādu notiks 40,50 gadu vecumā?
Man reizēm sakrājas dusma par pēdējo gadu tendenci, ka tā ir kaut kāda norma un bezmaz must have- lai pierādītu, ka sieviete “sevi kopj”, ka viņai ir kaut kāds statuss, ka vīrs var atļauties apmaksāt to un to utml. Agrāk vairāk zīmējās ar somiņām un ceļojumiem, tagad arī ar sejām - kurai dārgāka. Bet kā jau teicu- nav posta, nav pierādījumu, ka tas vispār bijis, kaut gan 5minūšu jautājums atrast turpat 10 līdzīgus citos profilos.
558
