Agrāk, kad strādāju lielā restorānā (divi stāvi, liela banketu zāle un bārs), pēc īpašnieces iniciatīvas, Ziemassvētku darbinieku balles rīkojām turpat, vienu dienu janvārī pieslēdzot restorānu. Nebija nekad prēmiju naudiskā izteiksmē, bet katram tika dāvana. Parasti tās bija ļoti simboliskas, piemēram, pāris suvenīri. Vienu gadu uzdāvināja ko nedaudz lielāku - kasti ar dažādiem kopšanas līdzekļiem no konkrētas kosmētikas firmas. Bet kaut kā tomēr iekšēji vienmēr cerējām, ka nu nu šogad beidzot būs tā prēmija.. bet tā arī nebija.
Galds gan vienmēr lūza no pārpilnības un arī alkohola (kā nekā restorāns). Nepatika, ka virtuves darbinieki visu dienu bija ņēmušies, gatavojot pārējiem ēdienus (daudz dažādu uzkodu un arī siltie ēdieni), un tad vakarā jutās noguruši. Tie, kas palika ballē pēdējie vai no rīta nāca uz darba pirmie, tiem viss bija jānovāc un jāsatīŗa. Visnelaimīgākais laikam bija trauku mazgātājs, kurš vērojot arvien pieaugošo netīro šķīvju un glāžu kalnu, visu vakaru sāpīgi ironizēja, ka ''man taču šitas viss rīt vēl būs jāmazgā...''. Otrās puses it kā nedrīkstēja ņemt līdzi, bet ir bijuši izņēmumi.