Paldies!

Es augu ģimenē, kur katrs ēda, kad bija laiks un paldies nebija obligāta lieta. Mans draugs dažkārt pasaka paldies, no sākuma ļoti kaitināja, bet tagad jau pieradu.
Ja tev vai kādam citam tas traucē tad vajag parunāt un teikt ka gribi pateicību par to ka esi gatavojusi ēdienu.

Mans draugs bieži vien pasaka paldies,kā arī es ;-) Vienkārši ieudzināts,nesaskatu neko sliktu,tieši otrādi . Man kā sievietei,kurai patīk gatavot ēst,vienmēr patīkami dzirdēt šādu vārdu! :-)

Negribu nonākt mātes lomā. Mierinu sevi ar cerību, ka novērtē mani tāpat, tikai savas pieklājības trūkuma dēļ nepiedomā par to.

Nu, tas ir muļķīgi... Ja jau tevi tas aizskar, tad par to ir jārunā. Ja tas ir nieks, Tavuprāt, tad par ko cepiens? :) Cilvēkus var "pāraudzināt" - un citreiz pat vajag. Ne visiem ģimene ieliek labu fundamentu, bet tas nenozīmē, ka vēlāk dzīvē nevar apgūt jaunas pieklājības u.c. normas. Vienīgi der padomāt, kādā formā šo "audzināšanu" veikt, lai neaizvainotu otru.
Mans draugs parasti gatavo ēst (nedzīvojam kopā, pārsvarā tiekamies viņa mājās), tāpēc man tādas problēmas nav. :D

Kas veel shim jaadara, atejot no galda, jaapakniksee? Ja nav probleemu, tad taas noteikti jaasameklee.

Izskatās, ka man vienīgajai šajā diskusijā tā šķiet formalitāte. Nepatīk, kad man saka "paldies" pēc ēdienreizes, pati arī neesmu radusi teikt. Tāpat nepatīk, kad šķaudu un man saka "uz veselību", šķiet absolūti lieka uzmanības pievēršana manām veselības nebūšanām. Tā jau slikti jūtos, bet man vēl to uzsver. Lai es būtu neaudzināta, bet man nepatīk tāda pārspīlēta laipnošanās.

Izskatās, ka man vienīgajai šajā diskusijā tā šķiet formalitāte. Nepatīk, kad man saka "paldies" pēc ēdienreizes, pati arī neesmu radusi teikt. Tāpat nepatīk, kad šķaudu un man saka "uz veselību", šķiet absolūti lieka uzmanības pievēršana manām veselības nebūšanām. Tā jau slikti jūtos, bet man vēl to uzsver. Lai es būtu neaudzināta, bet man nepatīk tāda pārspīlēta laipnošanās.

Varu tikai piekrist.
Manā ģimenē arī nav šo visu "paldies". nedomāju ka tā ir kaut kāda nepieklājība vai kādas "etiķetes" neievērošana, vienkārši nesarežģījam dzīvi un to nedaram.
Bērnībā to mācīja darīt, vēlāk kaut kā gāja mazumā. Ne es ne manas ģimenes locekļi nejūtas apvainoti, ja nav "paldies" par kādu padarītu darbu vai pakalpojumu.
Manuprāt tas kaut kur atgādina tādu kā bērnudārzu. Bet kā nu kuram.
Arī nepatīk saņemt "uz veselību" pēc škaudīšanas. Vispār darbā pat iemācījos novērst šķaudīšanu, lai nebūtu jāklausās šī visi veselības vēlējumi. Lieka glamūrība nepatīk.

Izskatās, ka man vienīgajai šajā diskusijā tā šķiet formalitāte. Nepatīk, kad man saka "paldies" pēc ēdienreizes, pati arī neesmu radusi teikt. Tāpat nepatīk, kad šķaudu un man saka "uz veselību", šķiet absolūti lieka uzmanības pievēršana manām veselības nebūšanām. Tā jau slikti jūtos, bet man vēl to uzsver. Lai es būtu neaudzināta, bet man nepatīk tāda pārspīlēta laipnošanās.

Es arī šim piekrītu. Neesmu neaudzināta, vienmēr saku "paldies" pēc ēdienreizes, ja esmu ciemos, taču ikdienā, kad pusdienoju/vakariņoju tikai kopā ar vīru, par to neiespringstu. Mēs ikdienā viens otram sakām "paldies" citos veidos, tāpēc pat iedomājusies nebiju, ka "paldies" nepateikšana pēc ēdienreizes kādam var radīt problēmu. Tāpat arī nepatīk tā "uz veselību!" teikšana pēc šķaudīšanas. Atgādina tādu stulbu māņticību. Vēl vairāk kaitina cilvēki, kuri apvainojas par to, ka pēc katras viņu šķaudīšanas (it kā tas būtu kaut kāds pasaules mēroga notikums) viņiem nepasaka "uz veselību!".

Tev tāds vīrieti ,kurš uz neko nesaspringst, necenšas. Vai viņš tāds ir pēc rakstura, vai arī vnk pēc būtības viss vienalga, nenovērtē.
Es vēlētos sajust,ka otrs novērtē manas pūles neviss uztver kā pašsaprotamu.
Viņš arī pats kādreiz gatavo?
Man ikdienā iznāk ļoti bieži teikt paldies!

Elementāras pieklājības trūkums. Drīksti atgādināt par tādas esamību. Nu tas ir, ja vēlies, lai viņš kādreiz audzinātu jūsu bērnus.
Mūsmājās "paldies" skan skaļi un daudz, gan par atsevišķi, gan kopā gatavotām vakariņām un citiem it kā pašsaprotamiem darbiņiem.

Mūsmājās "paldies" skan skaļi un daudz, gan par atsevišķi, gan kopā gatavotām vakariņām un citiem it kā pašsaprotamiem darbiņiem.

Jā, mums ar draugu apmēram tāpat!
Pat, ja es esmu tā, kas parasti taisa ēst, mazgā traukus, iztīra istabu un saloka drēbes, tad es tāpat par katru lietu dzirdu paldies no viņa. Arī ja viņš izdara kaut ko, vienmēr pasaku paldies. Man šķiet, ka šāda otra cilvēka novērtēšana ir ļoti būtiska.
Mājās arī mammai vienmēr aizeju pateikt paldies, jo neēdam parasti kopā, citreiz pat ne vienā laikā tieši.

Nu, uzaudzis ir nepilnīgā ģimenē, kurā katrs pats cīnījies par savu izdzīvošanu. Bet kā viņu audzināja, nav ne jausmas.

Viņa brāļi un māsas arī ir "nepateicīgie". Pat lāgā sasveicināties daži neprot

Citronpalma es redzu ka Tu pati zini atbildi uz savu jautājumu. Puisis dzīvoja tādā vidē(nabadzīgā un nelabvēlīgā vidē), kur dabūt ēdienu un vispār paēst bija neiespējamā missija, kur nu vēl kādam teikt "Paldies". Te pat pēc nabago diskriminācijas ož, cepuri nost ka čalis izpeldēja no nabadzības, bet Tev redz "Paldies" trūkst. (t)

nez, man ģimenē, vecvec, vec nekad neesam bārstījušies ar paldies un lūdzu. ja tas pārvēršas par neko neizsakošu frāzi, ko automātiski noskandina,kāda jēga. ja es pasaku paldies, tas tiešām kaut ko nozīmē. un nav jātaisa kaut kāds teātris ar miljoniem paldies, raudāšanu un kviekšanu, lai parādītu, ka beidzot kāds paldies ir īpašs, nevis automātiski papagaiļots. :P

Manējais vienmēr saka paldies, arī tad, ja pats gatavojis. Bet manis pēc varētu arī neteikt vai teikt retāk, jo godīgi sakot, mani pat nedaudz kaitina tie pārlieku pieklājīgie cilvēki. Nu, vīrs jau protams nē, bet, ja citi pārāk bieži lieto paldies un lūdzu un uz veselību utt., man tas pat liek justies mazliet neērti, reizēm justos labāk, ja to paldies arī nepateiktu.
Bet tas gan nenozīmē, ka pati esmu nepieklājīga.

Manuprāt, "paldies" teikšanai pēc ēdienreizes, ceļoties no galda, nav pilnīgi nekā kopīga ar pieklājību. Tas drīzāk ir ieradums.
Es esmu ļoti pieklājīgs cilvēks, vienmēr pasaku paldies tur, kur tas ir vietā, kad kāds izdara man kādu pakalpojumu. Pasaku paldies, ja man uzliek ēdienu, pasaku paldies, ja man pasniedz kaut ko. Bet pēc ēšanas prakstiski nekad. Jo tad taču vairs nav par ko! Jā, ja otrs paņem manu šķīvi, lai mazgātu. Tad, jā, pasaku paldies par to. Bet, kad ir paēsts, tad jau vairs nav par ko pateikties. Vienīgi esot ciemos, bet ne uz svinībām, tad mēdzu pateikti "Paldies, bija ļoti garšīgi.". Šādā frāzē man tas šķiet OK.
Bērnībā laukos bija jāsaka paldies ceļoties no galda, man tas ļoti nepatika. Vilku līdz pēdējam, lai visi pieceļas un aiziet un man nebūtu jāsaka paldies. Tas likās uzpīlēti, nedabīgi, nevarēju dabūt pār lūpu.

Paldies ir jāsaka tad, kad to tiešām domā, nevis kā ieraduma frāzi. Tāds ir mans uzskats.

Tagad sapratu, ka daudzas te runā arī par to "paldies" ko ātri izmet kā frāzi, kas apzīmē "esmu paēdis" nevis tiešām sirsnīgo paldies. Tad arī tādu nostāju var saprast.
Tad noteikti jāņem vērā arī savstarpējo attiecību siltums. "paldies" viesmīlim par karbonādi kafenē būs pavisam citādāks, nekā "paldies" par tādu pašu, tikai mājās tapušu.

Paldies ir jāsaka tad, kad to tiešām domā, nevis kā ieraduma frāzi. Tāds ir mans uzskats.

Nu jā, bet es neiedomājos, ka cilvēki to vispār saka tā pa ieradumam. Es tiešām esmu priecīga, ja man pagatavo vakariņas, ja atnāku mājās un ir sakārtots viss, iztīrīts, pasaku paldies, jo esmu priecīga par to. Tas nekad nav tikai "pa ieradumam", es ļoti novērtēju, ko manā labā izdara utt. (l)

ak jā. es bieži šķaudu. to vesels , uz veselību -- ak lieciet mani mierā. vienas šķavas liecina, ka būs pakaļā ar saaukstēšanos, tavs uz veselību man nepalīdzēs. un tad man ir nelaime, ka saskrien degunā viss kas. huļi man to 'veselību' par to :D

nez, man ģimenē, vecvec, vec nekad neesam bārstījušies ar paldies un lūdzu. ja tas pārvēršas par neko neizsakošu frāzi, ko automātiski noskandina,kāda jēga. ja es pasaku paldies, tas tiešām kaut ko nozīmē. un nav jātaisa kaut kāds teātris ar miljoniem paldies, raudāšanu un kviekšanu, lai parādītu, ka beidzot kāds paldies ir īpašs, nevis automātiski papagaiļots.

Man ir tāpat. Mani vecāki un vecvecāki nekad nav bārstījušies ar paldiesiem par ikdienišķu maltīti. Tad jau lauku mājās jāpateicas par visu. Paldies, ka ienesi malku, paldies, ka salaboji cūkām aizgaldu, paldies, ka uzadīji zeķes, paldies, ka piešuvi pogu, paldies, ka izpurināji kājslauķi...
Mans vīrietis ir pieradis "paldiesot" un es reāli jūtos neērti, kad man saka "paldies" par kaut kādiem tur uzvārītiem makaroniem ar lečo vai gurķu - tomātu salātiem. Hei, es taču neesmu centusies, es vienkārši mehāniski esmu kaut ko uzmetusi uz šķīvja, lai ir ko ēst, bet lai nav jāstāv Rimi rindā pēc jau gatavā.
Uzskatu, ka "paldies" un "uz veselību" jāsaka tad, kad no sirds to domā. Man nevajag mehānisku pieklājības frāzi; vēl vairāk, mani tā burtiski tracina.

Savai meitai gan mēģinu iemācīt teikt “paldies”, “lūdzu” utt. Pat ikdienā, ja kāds pagatavo vakariņas, pat ‘pa fikso’, manuprāt, viņi vienalga ir pelnījuši elementāru paldies. Tas neko nemaksā un tie “vajag teikt tikai, ja no sirds” - nē, nu “labdien” un “uzredzēšanos” arī varbūt vajag “kancelēt”, ja nesaka “no sirds”. Galvenais, ka paši pēc tam “nebubina” par nepieklājīgo mūsdienu sabiedrību, bērniem, kuri neciena pieaugušos, utt.